Latviešiem ir vairākas zīmīgas parunas, kas attiektos uz manis nesen piedzīvoto situāciju – “Pēc kara visi gudri!” vai arī “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!”. Atļauju sevi nosaukt arī visnotaļ kādā neglaimojošā vārdā, piemēram, zoss, jo tas ir pelnīti! Tagad pašai un līdzcilvēkiem nāk smiekli, bet tobrīd manas smadzenes darbojās paātrinātā režīmā. Kāpēc es to visu stāstu, jo varēju jau arī noklusēt, taču mana profesija rosina stāstīt arī par pašas piedzīvotajām neveiksmēm. Ko tur slēpt, ‒ visi esam cilvēki, kuriem dzīvē gadās piedzīvot dažādas situācijas. Cerībā, ka mans stāsts liks aizdomāties un palīdzēs neiekļūt šādā “piedzīvojumā”, atklāšu savu muļķību.
Pagājušās nedēļas sākumā ar lidmašīnas reisu “Rīga–Frankfurte” vēl divu Latvijas žurnālistu kompānijā ielidojām Frankfurtē. Mums bija nepilna stunda laika, lai pa lidostu mērotu ceļu līdz lidsabiedrības nodrošinātajam autobusam, kas pasažierus tālāk nogādāja Francijas pierobežas pilsētā Strasbūrā. Kā jau pienākas ‒ gan lidojuma, gan autobusa biļetes ir “ielādētas” mobilajā telefonā. Taču, tavu neražu, pēc izkāpšanas no lidmašīnas vācu zemē mans telefons nu nekādi nepieslēdzās internetam. Vēl pirms komandējuma sazinājos ar telefona sakaru operatora pārstāvi, lai noskaidrotu pieejamā interneta limitu un rīcību gadījumā, ja mans aifons niķojas un liedz pieeju internetam.
Aizejot līdz autobusa pieturai, kolēģis ieteica izslēgt telefonu un to atkal ieslēgt cerībā, ka ekrānā parādīsies ilgi gaidītās interneta svītriņas. Ātrumā, neko nedomādama, tā arī izdarīju. Pēc tam, ieslēdzot telefonu, man tiek prasīta telefona sim kartes parole. Zeme atveries – kāda parole? To nebiju lietojusi simts gadus! Iestājās pilnīga panika, jo atcerējos, ka pirms ceļojuma somas kārtošanas ķēros klāt arī makam, kurā bija lapiņa ar uzrakstītu sim kartes paroli. Savos uznākušajos kārtības ieviešanas uzplūdos no maka izņēmu visas veikalu lojalitātes kartes, tostarp arī vairākas piezīmju lapiņas.
Stāvot lielām acīm un sausu muti, kolēģiem paziņoju: “Galvā pilnīga putra! Paroli neatceros, tā palikusi mājās! Pirmie divi paroles ievadīšanas mēģinājumi – neveiksmīgi.” Tobrīd jau iztēlojos, kā “pa kluso” līdīšu autobusa bagāžas nodalījumā pie koferiem, lai tikai nepaliktu viena milzīgajā lidostā. Taču Ilze no Liepājas mudina atcerēties, vai neesmu kādam pārsūtījusi biļetes. Jau zvanu meitai un darba kolēģiem ar lūgumu sazināties ar operatoru un dabūt manu paroli. Jau sākusies pasažieru iekāpšana autobusā, kad uz kolēģes telefonu meita pārsūtīja autobusa biļeti, un es varu iekāpt autobusā. Apsēžoties no otra kolēģa telefona veiksmīgi sazvanu sava operatora pārstāvi un tieku pie savas paroles. To ir pacentušies dabūt arī mani kolēģi. Tā teikt, sacēlām kājās visas atbalsta personas, un situācija tika atrisināta. Tobrīd zelta vērto sim kartes paroli pierakstīju piezīmju blociņā un uz vairākām lapiņām. Pierakstīju arī svarīgākos tālruņa numurus gadījumā, ja nu kas.
Pēc pārdzīvotā mums visiem uznāca tāda smieklu lēkme, ka pārējie pasažieri skatījās lielām acīm. Pēc tam abi kolēģi atzinās, ka arī nav droši, vai atceras savu sim kartes paroli. Kolēģim Mārim arī saniķojās telefons, un viņš atteicās to izslēgt. Arī viņiem no manis piedzīvotā tika mācība. Zinu, ka ir iespēja nomainīt sim kartes paroli uz viegli atminamu četru ciparu kombināciju. To arī izdarīju! Vēl neliela izmēra piezīmju blociņā sarakstīšu visus tālruņa numurus, ja nu pēkšņi telefons atsakās darboties. Goda vārds, otrreiz kaut ko līdzīgu negribētos piedzīvot! Ja kādam noderēs mana mācība, tas jau būs labi.
