Mācība visai dzīvei

Ir sācies sēņotājiem labvēlīgs laiks. Tā vien gribas doties uz mežu izlūkos, kaut vai pastaigas pēc un apskatīties, ko daba ir sarūpējusi – kādu gaileņu bariņu, bērzlapi vai apšu kundziņu.

Šoreiz ne par sēnēm, bet orientēšanos mežā. Ik sezonu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņem arī tādus izsaukumus, kas saistīti ar cilvēku apmaldīšanos mežā, galvenokārt tie ir ogotāji un sēņotāji. Pirms pāris nedēļām līdzīgs gadījums tika fiksēts Smiltenes novadā, kur cilvēks bija apmaldījies mežā un saviem spēkiem nespēja tikt laukā. Izmantojot autocisternas skaņas signālu, viņam tika norādīts virziens izejai no meža.

Pirms vairākiem gadiem gadījās apmaldīties arī man. Tad devos sēņot uz piemājas mežu, kur būts ne reizi vien. Diena gaiša un saulaina. Ar domu – es jau tepat vien mežā malā, ātri būšu atpakaļ, tāpēc telefonu neņēmu līdzi, lai nav jādomā, kur to likt, lai neizkrīt un nepazīd.

Tas bija beku un baraviku gads, jo dziļāk mežā, jo pilnāks groziņš. Ieraugot kārtējo brūno cepurīti, kājas pašas nesa dziļāk mežā, līdz vienu brīdi vairs nesapratu, uz kuru pusi jādodas, lai tiktu ārā no meža. Tad iestājās panika, smadzenes “aptumšojās”. Es gan nestāvēju uz vietas, pilniem sēņu groziem tikai gāju un gāju tālāk, līdz iznācu nezināmā vietā, kur valsts mežu ceļi iet uz visām debess pusēm. Tālumā dzirdu kādas automašīnas skaņas, bet mani jau neviens nemana. Devos pa ceļu uz priekšu cerībā, ka drīz jau mežam jābeidzas un vajadzētu tikt kaut cik pazīstamā vietā.

Vairs neatceros, cik ilgi tā klejoju apkārt, bet vienā brīdī skatos, ka manā virzienā brauc kāda automašīna. Tavu laimi! Tajā pašā laikā sēņot bija devies radinieks, kurš piestāja ar auto un bija ļoti izbrīnīts, kā es te gadījusies. Tad nu varēju nopūsties, zinot, ka mājās tikšu vēl pirms tumsas iestāšanās ar visiem sēņu groziem. Man viss beigās izvērtās laimīgi, pateicoties kādiem augstākiem spēkiem vai likteņa sagadīšanās dēļ.

Šo gadījumu mājinieki pamanās piesaukt pa reizei vien, kad pavēstu, ka gribu iet sēnēs. Kopš tās reizes man ir mācība visai dzīvei – uz meža pusi nedoties bez mobilā telefona. Pat ja mežā tam nebūs uztveršanas zonas, tiekot ārā uz kāda klaja lauka vai ceļa, ir lielāka cerība sazvanīt mājiniekus vai izsaukt glābējus.

Internetā var izlasīt daudz un dažādus padomus, kā rīkoties, ja esi apmaldījies mežā: pirms mesties sēņot un ogot, vispirms vajadzētu pārlūkot apkārtni. Dzelzceļš, ceļi, stigas, zīmīgi koki var kalpot par orientieri gadījumā, ja pēkšņi sajūk visas debespuses. Lasot ogas un meklējot sēnes, svarīgi ik pa laikam tomēr paskatīties apkārt un iegaumēt lietas, kas apmaldīšanās gadījumā palīdzēs glābējiem saprast, kā esat pa mežu gājis un kur tagad jūs meklēt. Starp citu, tam kalpo arī meža kvartālu numuri, kas izvietoti uz kvartālu plāksnītēm stigu krustpunktos. Noteikti nevajadzētu mežā palikt līdz tumsai – jāseko līdzi laikam, lai no meža var iznākt vēl gaismā. Vienmēr ir labi mēģināt saklausīt, vai ir šoseja, liels ceļš vai dzīvojamā māja. Tad var doties to virzienā un pajautāt ceļu atpakaļ. Ja vien iespējams, uz mežu nevajadzētu doties vienam un vēlams tuviniekiem pastāstīt, kurp dosities un ap cikiem plānojat būt atpakaļ.

Lai sēņu grozi pildīt pildās un veiksmīgi izdodas atrast atpakaļceļu!