Aizvadītā piektdiena bija pēdējā skolas diena šajā mācību gadā. Tas nozīmē, ka skolas vecuma bērniem brīvais laiks būs pārpārēm – varēs darīt, ko grib. Pēc savas pieredzes spriežot, pirmajās brīvlaika dienās bērni izgulēsies, atpūtīsies, un tad, kad būs atgūti spēki pēc ilgās sēdēšanas skolas solā, tikai sāksies. Protams, vislabākais variants, kā pavadīt vasaru, būtu iespēja to darīt kopā ar vecākiem, vecvecākiem vai citiem tuviniekiem. Apsveicami, ja pusaudžiem izdotos atrast darbu, lai sapratu, ka nauda “no debesīm nekrīt” un lai to nopelnītu, ir jāpieliek pūles. Domājams, to gribētu ikviens no vecākiem, kuriem ir svarīgi, lai bērni izaugtu ne tikai par patērētājiem, bet ar sapratni, ka viss dzīvē nenokrīt no gaisa. Taču dzīves realitāte ir tāda, ka ne visiem ir iespēja atrast darbu, tāpēc nekas cits neatliek, kā “slīpēt” asfaltu. Šis teiciens man palicis atmiņā no maniem skola gadiem, kad, sākoties vasarai, tēvs dzīšus dzina ravēt lopbarības bietes un strādāt siena pļavā. Toreiz biju apvainojusies uz visu pasauli, jo no rītiem cēlos jau piecos, lai varētu izravēt garās vagas un nebūtu jāstrādā pašā karstumā. Vai es gribētu, lai to izbauda arī mani bērni? Tagad saku, ka gribētu, jo tikai kaut ko darot mazie cilvēki sāk saprast, kāpēc vecāki reizēm tik daudz strādā, lai rūpētos par saviem bērniem un ģimeni. Protams, “razbainiekiem” ir jāļauj arī nedaudz atpūsties un izbaudīt visus pieejamos vasaras priekus, sākot ar peldēšanos ezeros un jūrā un beidzot ar draugu ballītēm. Tomēr jāatceras, ka pieaugušajiem ir jābūt modriem un pašiem prātīgiem, lai bērnus vasarā nepalaistu “pašplūsmā”. Ir tik viegli atslābt un domāt, ka nekas jau nenotiks, taču dzīvē vairākkārt pierādījies, ka tā nemēdz būt.
