Kad sievietes šodien saņems vīriešu dāvinātus ziedus, neticu, ka viņas tajā brīdī domās: ”Lūk, mani apsveica 8. martā – Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā, kuru svinēt ierosināja revolucionāre un komuniste Klāra Cetkina no Vācijas!”.
Kad sievietes šodien saņems vīriešu dāvinātus ziedus, neticu, ka viņas tajā brīdī domās: “Lūk, mani apsveica 8. martā – Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā, kuru svinēt ierosināja revolucionāre un komuniste Klāra Cetkina no Vācijas!”
Drīzāk viņas jutīsies iepriecinātas par vīriešu izrādīto uzmanību un puķēm, kuras atgādina par drīzo pavasari.
Tiklīdz tuvojas 8. marts, sākas diskusijas, atzīmēt Sieviešu dienu vai ne. Protams, nenoliedzami šo svētku būtībai ir komunisma ideoloģijas piegarša. Vēsture stāsta, ka svinēt 8. martu 1910. gadā ierosināja Klāra Cetkina. Viņa aicinājusi atcerēties Ņujorkas tekstilstrādnieces, kuras 1857. gada 8. martā devās gājienā pa pilsētas ielām, protestējot pret zemo atalgojumu un sliktajiem darba apstākļiem.
Taču jau padomju laikā tauta 8. martu svinēja savā gaumē. Pieaugušajiem tas bija legāls iemesls sarīkot svinības un iedzert. Mana pirmā asociācija, dzirdot vārdus “8. marts”, ir no koka izvirpotas beciņas un Alpu vijolītes, kuras manas klases zēni 8. martā dāvināja visām klases meitenēm.
Nevaru simtprocentīgi noticēt, ka 8. marta atzīmēšanu Latvijā masveidā cenšas reanimēt svešas valsts aģenti, lai ļaudīm iepotētu nostalģiju pēc bijušās padomju iekārtas. Ja darba kolektīvs, draugi vai ģimene sarīko tusiņu, suminot sievietes viņu dienā, tas mūsdienās drīzāk ir iemesls, lai izklaidētos un uz mirkli aizmirstu par ikdienišķo darbu un sadzīvi. 8. marts ir transformējies par kaut ko citu: sieviešu un vīriešu savstarpējo attiecību dienu.
