Par spīti garajam un lietainajam rudenim un ziemas spelgonim, laukos viss ir kārtībā. Mazuļi dzimst un gaida pavasari. Kā klājas?
Par spīti garajam un lietainajam rudenim un ziemas spelgonim, laukos viss ir kārtībā. Mazuļi dzimst un gaida pavasari.
Kā klājas? Tik ierasti vārdi, bet parasti vēlamies, lai atbilde skanētu optimistiski. Tad rodas pozitīvs emociju lādiņš, kas palīdz gan vaicātājam, gan atbildes sniedzējam. Pēdējā laikā gluži vai par modi kļuvis sūkstīties par dažādām likstām un nepārvaramām grūtībām, tāpēc apzināti meklēju zemniekus, kuri laukos turas ar saknēm. Spēcīgi un pārliecināti par savu darāmo.
Ciemojoties Trikātas pagasta zirgaudzēšanas saimniecībā “Jaunupītes” pie zemniekiem Maritas un Māra Kreceriem, kārtējo reizi var pārliecināties, ka laukos tiešām viss ir kārtībā. Pavasarīgā pastaigā pa savu aploku devušies saimniecības zirgi, turpat tusē arī nu jau laukos par retumu kļuvušās Latvijas tumšgalvainās aitas. “Jaunupītes” ir viena no retajām saimniecībām, kas šo šķirni turpina audzēt, un melngalvainās trikātietes no šejienes aizceļojušas gandrīz uz visiem Latvijas novadiem. Pircēji tās braucot lūkot no tuviem un tāliem pagastiem.
Pašā februāra spelgonī aitu ganāmpulkam radies papildinājums. Tā gadījies, ka jēriņi atskrējuši priekšlaikus un no trīnīšiem izdevies paglābt tikai vienu. “Jaunupītēs” saimniekošana un atbildība sadalīta visiem ģimenes locekļiem. Jaunākā – Madara – savā aprūpē ņēmusi aitas, tāpēc arī izglābtais jēriņš ir viņas lolojums. No mazā un kuslā kamoliņa tagad izaugusi sprigana un uzstājīga aitiņa, kas pavada Madaru kā šunelis. Pirmajās dienās meitenei bija jāceļas ik pēc divām stundām, lai jēru pabarotu. Tagad tas jau pats prot uzstājīgi pieprasīt ēdienu un veikli ieraušas Madarai klēpī, kad pudelīte sagatavota.
Lai gan visas Maritas simpātijas pieder viņas mīluļiem zirgiem, saimniecībā audzē arī liellopus. Zemniece rāda, kādu Ziemassvētku dāvanu viņai sagādājusi viena no ganāmpulka raibaļām. “Divi dalmācieši,” pasmaida Marita, vezdama kūtī un rādīdama sniegbaltos dzīvniekus, kuru kažoks tiešām atgādina populāro suņu šķirni. Vaicāta, kā viņai izdodas abus “dalmāciešus” uzturēt tik tīrus, viņa paskaidro, ka noslēpums ir pavisam vienkāršs. Ja dzīvnieks jau no mazotnes ir radis atpūsties tīrā guļvietā, tad viņš nekad tīšuprāt negulsies mēslos.
“Jaunupītes” ir viena no tām lauku sētām, kur ciemojoties vienmēr var ievērot kādu jaunu akcentu. Arī šoreiz redzam kādu jaunumu, par kuru gan saimnieki teic, ka runāt un stāstīt ir pāragri. Tāpēc atvadāmies, bet saimnieki sola, ka vasarā viss būs pabeigts un tad viņi gaidīs ciemos arī “Ziemeļlatviju”.
