Vai patiesi Igaunijā vistas dēj lielākas olas nekā Latvijā, un igauņi tās pārdod divas reizes lētāk, salīdzinot ar Latvijā ražoto olu cenu?
Vai patiesi Igaunijā vistas dēj lielākas olas nekā Latvijā, un igauņi tās pārdod divas reizes lētāk, salīdzinot ar Latvijā ražoto olu cenu?
Dažu “Ziemeļlatvijas” lasītāju uzmanību piesaistīja nesen lasītā ziņa jeb kādas pircējas stāstītais: “Igaunijā olas ir lielākas un vismaz divas reizes lētākas.” Valgas tirgū cilvēki pēc tām stāvot garā rindā”.
Svarīgs – izmērs un realizācijas termiņš
Valkas rajonā vienīgais uzņēmums, kurš ražo un realizē vistu olas vairumā, ir Variņu pagasta SIA “Palsa”. “Ziemeļlatvija” lūdza komentāru uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Jānim Krasņickim.
Viņš skaidro, ka arī Latvijā var atrast tikpat lielas un lētas olas. Viss ir atkarīgs no konkrētā piedāvājuma.
Izrādās, olas jāpērk tāpat, kā apģērbs, – skatoties izmēru. Visās valstīs ir noteikti olu standarti: S (maza ola, sver mazāk par 53 gramiem); M (vidēja, sver no 53 līdz 62 g); L (liela, sver no 63 līdz 72 g) un XL (ļoti liela, sver vairāk par 73 g). SIA “Palsa” rajonā vairumtirgotājiem pārsvarā pārdod M izmēra olas. Tāds ir pieprasījums.
“Kas attiecas uz cenu, tur var būt tikai viens izskaidrojums,” domā J. Krasņickis, “un tas darbojas arī Latvijas lielveikalos un citās tirdzniecības vietās. Pārtikas A kategorijas olai realizācijas termiņš ir 28 dienas. Tuvojoties termiņa beigām, jebkurš tirgotājs ir ieinteresēts preci pārdot, lai tā neietu zudumā. Bijuši gadījumi, ka olu cenu samazina līdz pat 50 procentiem.”
Cenas turas vecajos rāmjos
Salīdzinot ar citiem pārtikas produktiem, olu cena Latvijā nav piedzīvojusi strauju lēcienu augšup un saglabājusies gandrīz nemainīga. Tā notiek pat tagad, kad pēc pērnās vasaras sausuma un attiecīgi mazās graudu ražas par aptuveni 30 procentiem ir sadārdzinājušies lopbarības graudi un rezultātā dārgāka kļuvusi vistu ēdināšanai vajadzīgā, no graudiem ražotā kombinētā barība.
“Proporcionāli vajadzētu sadārdzināties arī olu realizācijas cenai, taču to darīt nevar. Cilvēki nepirks, jo Latvijā olu tirgus ir pārsātināts. Savu produkciju uz šejieni importē Polija, kur ir citi klimatiskie apstākļi un līdz ar to citas cenas lopbarības graudiem. Viņi olas var pārdot lētāk. Savukārt Latvijā pie pašreizējām cenām olu ražošana un realizācija tuvojas mīnus zīmei,” skaidro J. Krasņickis.
Vēlmi vairumā pirkt SIA “Palsa” ražotās olas izteikuši igauņi, jo Igaunijas tirgū šai precei vēl ir brīva niša. Taču varinieši nevar izpildīt noteikumus par piegādājamā apjoma daudzumu. Salīdzinot ar kolhoza “Oktobris” pastāvēšanas gadiem, putnkopībā ražošanas apjomi ir samazinājušies aptuveni trīs reizes.
Galvenais, lai būtu svaigas
Šobrīd SIA “Palsa” novietnē mīt aptuveni 23,5 tūkstoši dējējvistu. Putnkopības iecirkni daudzus gadus vada Aija Pavasare.
Uzņēmumā putnkopība ir palīgnozare, saglabāta arī tāpēc, lai būtu darba vietas un turpinātu tradīciju, kura iesākta 1960. gadā. “Esam vecākais olu ražošanas uzņēmums Latvijā, un pastāvēšanas ilgumā pārspējam pat akciju sabiedrību “Balticovo”,” saka J. Krasņickis.
Rīdziniece Valentīna Grišulenoka SIA “Palsa” vistu dētās brūnās olas pat iecienījusi tik ļoti, ka, darba dēļ ierodoties Valkas rajonā, vienmēr atbrauc uz Variņiem, lai tās nopirktu.
“Rīgā ir liela olu izvēle, taču es labāk pērku te,” nejauši sastapta Variņos, saka V. Grišulenoka. “Zinu, ka te oliņas vienmēr ir svaigas, un arī garša tām ir laba. Ziniet, kādreiz ola atšķiras arī ar garšu,” piebilst rīdziniece.
