Ilgi “Darba Karoga” redakcijā ir strādājusi Mārīte Dzene, kura tagad savā sirdsdarbā – žurnālistikā – kā pensionāre ir “Alūksnes Ziņās”. Taču “Darba Karogā” viņa guva pirmo pieredzi un prasmes šajā profesijā. Turpinot intervijas ar kādreizējiem “Darba Karogs” darbiniekiem, šodien intervija ar Mārīti Dzeni, kura savulaik bija laikraksta redaktores vietas izpildītāja.
– Kad kļuvi par žurnālisti “Darba Karogā”?- Laikrakstā strādāju no 1968. gada līdz 1990. gada 24. janvārim. Jau mācoties Rūjienas vidusskolā, pedagogi teica, ka būšu žuernāliste. Nezinu, kādēļ viņi tā domāja, taču patiesībā man ceļš uz korespondentes darbu neiznāca tik taisns. Vecākiem nebija tik daudz līdzekļu, lai es varētu mācīties klātienē žurnālistiku, tādēļ pēc vidusskolas sāku strādāt Valkas Skaitļošanas mašīnu stacijā. Toreiz tas bija jaunums un mani interesēja, kā tas viss notiek. Vienlaikus biju vietējā radio diktore, turklāt gatavoju arī pārraides. Tāpēc toreizējā radiokorespondente Mētra Ikale mani ieteica darbam “Darba Karogā”. Kad biju izturējusi “eksāmenu”, toreizējā laikraksta redaktore Milda Mūrniece piekrita mani pieņemt darbā. Taču atlūgumu, ko iesniedzu stacija priekšniekam, viņš vienkārši saplēsa. Izstāstīju to redaktorei, un viņa pati piezvanīja priekšniekam. Nezinu, ko viņam pateica, bet vēlāk priekšnieks mani lūdza atlūgumu uzrakstīt otrreiz.Sākums redakcijā bija grūts, jo pēc dabas esmu kautrīga, tādēļ nevarēju vien saņemties un piezvanīt cilvēkam, kuru vajadzēja intervēt. Pamazām tas pārgāja. Kad iestājos darbā, man pateica – ja gribi strādāt redakcijā, obligāti jāstājas kompartijā. To vairums pieņēma kā pašsaprotamu lietu. Citu spiedienu no kompartijas nejutu. Tikai pašās beigās, kad sāka pūst Atmodas vēji, mums lika aiznest avīzes lapas uz partijas rajona komiteju un atrādīt, kas uzrakstīts. Šajā periodā arī vairāk nekā gadu veicu redaktores pienākumu izpildītājas pienākumu. 1990. gadā, kad Valkas pilsētas pašvaldības vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes saraksts, kurā biju arī es, mani aicināja kļūt par pilētas izpildkomitejas sekretāri. Uzskatīju, ka nedrīkstu atteikties, tādēļ piekritu Aiņa Bormaņa, kurš bija ievēlēts par izpildkomitejas priekšsēdētāju, aicinājumam uzņemties šos pienākumus. Nostrādāju par sekretāri visu sasaukumu – līdz 1994. gadam. Pēc tam vēlēšanās uzvarēja Inta Laganovska, kura uzskatīja, ka man atbilstošāki ir sociālās darbinieces pienākumi. 1995. gadā atgriezos “Ziemeļlatvijā”, kur nostrādāju līdz 1996. gadam. – Kāds tev ir palicis atmiņā Atmodas laiks?- Atmodas laiku atceros tāpat kā daudzi. Tās izjūtas nav vārdos izstāstāmas, kad ar asarām acīs un kaklā it kā iesprūdušu kamolu neskanēja balss, lai piebiedrotos daudzbalsīgi spārnojošajā „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” Mežaparka estrādē, kad stāvējām Daugavmalā un virs mums lidoja helikopteri, bet mēs nesapratām, kādi ir to nolūki, kad barikāžu dienās kopā ar deju kolektīva dalībniekiem braucām uzmundrināt barikāžu aizstāvjus Zaķusalā, kad kopā ar Valkas pilsētas izpildkomitejas darbiniekiem sadevāmies rokās Baltijas ceļā un kad Dziesmu un deju svētkos izjutām patiesu vienotību skanot „Atmostas Baltija”. Valkā man Atmodas laiks sākās ar manifestāciju Valgā, jo kaimiņi igauņi Tautas fronti dibināja agrāk, tāpēc mēs kopā ar dažiem kolēģiem devāmies uz Valgas brīvdabas estrādi. Nesapratām ne vārda igauniski, bet cilvēku noskaņojumu līdz ar vēja brīvību varēja sajust. Tas, protams, bija stimuls, lai arī mēs saprastu, ka ir kaut kas jādara.- Kādi ir bijuši lielākie pārdzīvojumi?- Tagad ar smaidu atceros savu „zvaigznes” stundu, kad nokļuvu prožektoru gaismā. Tas bija rītā, kad avīzē „Darba Karogs” bija publicēts aicinājums pulcēties uz Tautas frontes nodaļas dibināšanas sapulci kultūras namā. Šīs dažas teksta rindiņas, šķiet, radīja bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Toreiz biju redaktora vietas izpildītāja, tāpēc ar tipogrāfijas darbinieci Ēriku Sjademi svinā atlietajā avīzes lappusē ielikām dažas rindiņas ar nevainīgu tekstu, kas kopā ar novilktajām lappusēm tika atrādītas partijas rajona komitejā. Tās pēc tam apmainījām, tādēļ laikrakstā aizgāja aicinājuma teksts. Protams, bija skaidrs, ka man par to galvu neglaudīs, taču nevarēju paredzēt un arī nezīlēju, kas tieši būs. Tā kā avīze bija partijas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas izdevums, loģiski, ka mani izsauca uz partijas rajona komiteju. Negaidītu pārsteigumu un varbūt pat nelielu šoku radīja tumsa pirmās sekretāres Regīnas Bondarevas kabinetā un iedegtie prožektori, kas visi bija pavērsti pret mani. No tumsas skanēja jautājums: „Vai tu zini, ka tevi par to var ielikt cietumā?” Atbildēju, ka zinu, jo tas šķita pašsaprotami. Šo jautājumu atkārtoja vairākkārt, un mana atbilde nemainījās. Ar to arī „izrāde” beidzās. Protams, partijas komitejas pirmā sekretāre pildīja savu pienākumu, un, iespējams, varu viņai teikt paldies, ka vairāk nekas nesekoja. Bet varbūt arī viņa saprata, ka gaidāmajām pārmaiņām nav vērts pretoties. Tautas frontes nodaļas dibināšanas sapulcē piedalījās atsevišķi partijas rajona komitejas darbinieki. Kāda bija katra pārliecība, to, protams, nevar zināt, taču es cienu cilvēkus, kuri to nemaina, kā izdevīgāk. Katrā ziņā tas bija laiks, kad vajadzēja skaidri paust savu nostāju, nevis paiet maliņā un nogaidīt. Strādājot redakcijā, tas nemaz nebija iespējams. – Vai tavi ideāli par Latviju sakrīt ar mūsdienām?- Ironiski, ka patiesus draudus saņēmu nemaz ne tik sen – brīvas valsts un vārda brīvības apstākļos. „Būsi laimīga, ja tiksi līdz mājai!” tā man nesavaldīgi telefonā kliedza. Pazīstot teicēju, par kura spēju izpildīt draudus jau biju dzirdējusi, zināju – tas nav joks. Tagad varam runāt un rakstīt visu, ko vēlamies? Jā, tikai atklāti patiesību negrib stāstīt ne pašvaldību darbinieki, ne ierēdņi, ne biznesmeņi, ja tā tiem nav patīkama un izdevīga. Padomju varas gados noteicošā bija komunistiskā ideoloģija, bet tagad – nauda, nauda, nauda… Vienīgais mierinājums, ka līdz šim par demokrātiju nekas labāks nav izdomāts. Tomēr man ir skumji, ka no viena grāvja braucam otrā. Preses un vārda brīvība nereti kļūst par visatļautību. – Kāds pirms Atmodas bija žurnālista darbs, vai partijas komiteja traucēja?- Esmu līdz mielēm izbaudījusi gan padomju, gan brīvās Latvijas žurnālista maizes garozu. Redakcijā „Darba Karogs” sāku strādāt tikai pāris gadus pēc vidusskolas beigšanas. Rātni sēdēju pie sava galda, sarkstot un bālējot par vecāko kolēģu – Jāņa Locāna un Aivara Lūša – asprātīgajām divdomībām un baidoties kādam piezvanīt, lai savāktu informāciju. Tikai pamazām pārvarēju šo barjeru. Tagad ļoti uzsver, ka bija partijas diktāts un kontrole, bet vismaz es ikdienā neizjutu nekādus spaidus. Bija skaidri noteikumi – nedrīkst atklāt slepenus objektus, kas tagad tāpat droši vien ir valsts noslēpums, un arī, protams, nevarēja pieļaut liktenīgas kļūdas, piemēram, ka vairāk nekā 90 procenti vēlētāju ir balsojuši „pret”. Tas tika pieņemts, jo tolaik bija grūti iedomāties, ka var būt arī citādi. Taču pietika sajust brīvības elpu, lai īsā laikā viss pagrieztos pavisam citā virzienā. Līdz ar svaigu vēsmu ieplūšanu šķita, ka arī avīze var būt citāda, labāka. Kolēģi sprieda, ka vajadzētu, lūk, tā un šitā. Taču neviens nebija gatavs izdot citu avīzi. Nolēmu ķerties pie lietas un cerēju, ka man piebiedrosies. Bet viss izvērtās citādi. Es paliku viena. – Tu runā par laiku, kad izveidoji laikrakstu “Tava balss”. Kādēļ šī avīze tik ātri nomira?- Izgājusi bezdarbnieka kursus un ieguvusi zināšanas, kā jāveido savs uzņēmums, es tā arī darīju. Atkāpšanās jau vairs nebija iespējama. Izdomāju un izdarīju visu no viena gala līdz otram – gan nosaukumu, gan vizuālo izskatu, gan maketu, gan izcīnīju pamatkapitālu. Taču jau drīz vien sapratu, ka viens ir izveidot, bet pavisam kaut kas cits – noturēties un pastāvēt. „Tavai Balsij” nebija neviena štata žurnālista, gandrīz nebija abonentu un līdz ar to reklāmas devēju, tātad arī līdzekļu. Toties katrā rajona padomes ražošanas sanāksmē neaizmirsa pasmaidīt – vai tad tava vai mana balss. Lai gan saņēmu daudz labu atsauksmju, noturēties kļuva neiespējami. To apliecina laikraksta „Alūksnes Ziņas” pieredze, kas nu jau vairāk nekā 10 gadus velk dzīvību. Svaru kausos tas atrodas gandrīz līdzsvarā ar otru novada laikrakstu „Malienas Ziņas”, kurš tāpat kā „Ziemeļlatvija” šogad svin 90 gadu jubileju. Daudz lasītāju ir apliecinājuši, ka labākas ir „Alūksnes Ziņas”, tomēr viņi abonē otru avīzi, tā ir tradīcija un ieradums. Turklāt, protams, ļoti daudz informācijas ir gan vienā, gan otrā. – Ko gribēji pateikt ar savu avīzi? – Esmu bijusi gan korespondente (arī radiokorespondente), gan atbildīgā sekretāre, gan redaktora vietniece, gan pildījusi redaktores pienākumus. Tā laikam ir likteņa ironija, ka oficiāli biju tikai „Tavas Balss” redaktore. „Darba Karoga” redakcijā pildīju šos pienākumus, kad Silvija Dorša bija bērna kopšanas atvaļinājumā. Turklāt redaktora vietniece Ilga Sudraba negaidīti mūs atstāja, aizejot aizsaulē. Tad man bija jāpilda divu nodaļu vadītāju un redaktora pienākumi. Varbūt tāpēc mani savā vietā bija nolūkojusi Gulbenes avīzes redaktore Silvija Platkāje, kura aizgāja pensijā. Taču manai pārcelšanai, kas notika saskaņā par kompartijas centrālkomiteju, svītru pārvilka jau pieminētais aicinājums uz Tautas frontes sapulci. Nevar taču tik neuzticamu cilvēku apstiprināt šādā amatā! Esmu pildījusi arī „Alūksnes Ziņu” redaktores pienākumus, bet vienmēr esmu bijusi korespondente. Tagad tas ir pensionāres vaļasprieks, jo neesmu vairs štata darbiniece. Ir grūti atteikties no sirdsdarba. Turklāt man vienmēr bijuši un joprojām ir brīnišķīgi kolēģi – visi radoši cilvēki, katrs ar savu „rozīnīti”. Tāpēc viņu sabiedrībā ir interesanti, varu justies labi starp savējiem.- Ko vari izcelt savā darbā?- Lai nu kā – esmu bagāta. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis, kā atzinis Māris Čaklais. Lai gan žurnālista darbs man reti šķitis vienmuļš rutīnas dēļ, vairāk emociju man saistās ar pasākumiem, kurus esmu rīkojusi kopā ar kolēģiem un sadarbības partneriem. Pirmais bija “4000 klubs” izcilākajām Valkas rajona slaucējām. Tā bija redaktores Ilzes Brices iniciatīva, ar kuru viņa atgriezās no kāda pieredzes brauciena. Droši vien slaucējām tā bija iespēja izrauties no smagās ikdienas, bet man – tikšanās ar brīnišķīgiem cilvēkiem, par kuriem veidoju aprakstus. Par “4000 kluba” pasākumu maksāja saimniecība, kurā tas notika, tāpēc par to galva nesāpēja. Turpretim bērniem tika vākti ziedojumi un meklēti sponsori. Tiesa, vajadzēja ieguldīt laiku un milzu pacietību. Pie manis šie ieguldījumi atgriežas tad, kad negaidīti jūtu cilvēku īpašu atsaucību un atklātību. Patiesībā tā ir mana galvenā bagātība –daudzi jo daudzi darba gaitās sastapti sirdsgudri, brīnišķīgi cilvēki. No viņiem pamazām vien esmu sakrājusi pa atziņu graudam prāta un jūtu apcirkņos, tāpēc man ir, ar ko dalīties. Viena no atziņām – dzīvē nekas nav tikai melns vai balts. Mana pieredze apliecina tās patiesumu.
