Tāpat kā citi smiltenieši, arī es vispārīgi zinu, kas ir firsts Pauls Līvens un ko viņš 20. gadsimta sākumā ir devis Smiltenei. Tomēr daudzus turpat 100 gadus senus notikumus sedz biezs vēstures putekļu slānis. Brīžiem to nopūš novadpētniecības entuziasti, ļaujot sajust aiz sausiem faktiem cilvēkus ar miesu un asinīm, kuri tāpat, kā mēs, reiz strādājuši, sapņojuši un domājuši par dzīves jēgu un to, ko atstāt aiz sevis. Smiltenes bibliotēkas logos šobrīd ir izlikta fotogrāfiju izstāde par godu tam, ka šogad aprit 150 gadi kopš Paula Līvena dzimšanas. Interesanta, apskates vērta ekspozīcija, kurā visvairāk uzrunāja kāds agrāk man nezināms fakts. Kad tika nodibināta pirmā Latvijas brīvvalsts, firsts Līvens ar ģimeni emigrēja uz Angliju. Viņa bērēs (aizvadītā gadsimta otrajā pusē) tika izpildīta aizgājēja vēlēšanās, – aizlūgums tika noturēts latviešu valodā, kas nebūt nebija šā vācbaltiešu firsta dzimtā valoda. Par iemeslu tādai Līvena gribai vēsture klusē. Varbūt tās bija ilgas pēc Smiltenes un tās ļaudīm, kuriem firsts atdeva daudz savu ideju, līdzekļu un darba. Piemēram, viņa devums ir Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca, kurā palātas bija ar parketa grīdām, tolaik Baltijā modernākā hidroelektrostacija pie Vidusezera, šaursliežu dzelzceļš Smiltene – Valmiera – Ainaži, ko firsts pats projektējis un vēlāk vadījis būvdarbus. Nav par skaļu teikts, ka firsts Līvens Smilteni izcēla no parasta provinciāla miesta statusa. Ikvienu vietu veido cilvēki, kuri tajā dzīvo. Lai saglabātu piemiņu par Paula Līvena devumu, varbūt pašvaldība varētu iedibināt ikgadēju simbolisku naudas balvu, piemēram, par inovatīvām idejām vai kādu progresīvu projektu Smiltenes labā, kas turpinātu firsta domu – zinātnei un naudai ir jākalpo visas sabiedrības labklājībai. Un vēsture atklāj, ka tas ir iespējams.
