Šeit ir harmoniska vide un pozitīva enerģija, – pēc viesošanās “Zadiņu”kopienā vērtē Ieva Zadiņa no Ņujorkas, kuras dzimtas saknes ir no šīs puses

Par atvērto saimniecību “Zadiņi” Launkalnes pagastā jau esam stāstījuši vairākkārt. Tās pirmsākumi meklējama 2016. gadā, kad īpašuma saimniece Ieva Zadiņa, kura dzīvo Ņujorkā, bija nolēmusi atvēlēt to zaļai saimniekošanai un labdarības projektiem. Tobrīd Elgars Felcis ar ģimeni bija atgriezies Latvijā, atrada domubiedrus, kuriem arī būtu atbalstāma ideja par dzīvošanu kopienā.
Šobrīd “Zadiņu” saimniekošanas modelis ir spilgts apliecinājums, kā saglabāt un godā turēt senču tradīcijas, par prioritāti izvirzot ilgtspējīgu saimniekošanu. Šī vasara “Zadiņos” paliks atmiņā arī ar pašas Ievas Zadiņas viesošanos saimniecībā. Kā stāsta Veronika Felcis, Ieva šeit tika ļoti gaidīta un uzņemta pēc labākās sirdsapziņas. Veronika bija noorganizējusi Ievas Zadiņas viesošanos Smiltenes vidusskolā, kur viņa izstāstīja savu dzīves gājumu, kā arī sniedza ieskatu par Zadiņu ģimenes stipendiju. Kā zināms, Zadiņu ģimene ir ilggadējs skolas mecenāts, nodrošinot stipendiju sekmīgākajiem un talantīgākajiem Smiltenes vidusskolas absolventiem, kuri snieguši lielu ieguldījumu mācību darbā, ļaujot skolas vārdam izskanēt visā Latvijā.
Laikā, kad Ieva Zadiņa viesojās Latvijā, “Ziemeļlatvija” iztaujāja viņu par to, kas mudinājis mērot tik tālu ceļu no Ņujorkas uz Latviju un kādus iespaidus viņa šeit guvusi.
– Ar kādu mērķi ieradāties Latvijā?
– Latvijā nebiju bijusi septiņus gadus, ieskaitot pandēmijas gadus. Šis bija diezgan ilgs laika posms. Agrāk uz Latviju braucu biežāk, no kāda 1984. gada, kad pirmoreiz uz Latviju atbraucu kopā ar savu tēvu. Pēc tam otro reizi uz Latviju devos jau kopā ar tēva māsu Annu Zadiņu, tas bija 1986. gadā. Tad 90. gadu sākumā šeit nodzīvoju veselu gadu. Vēlāk ik pēc dažiem gadiem vienmēr atbraucu uz šejieni. Protams, pateicoties sociālajiem tīkliem, arī “Facebook”, biju sekojusi līdzi tam, kas notiek Latvijā, tostarp “Zadiņos”. Komunicēju arī ar e-pasta starpniecību.
Šoreiz uz Latviju devāmies, lai zemes klēpī Smiltenes kapos guldītu kādas radinieces pelnus. Kopā ar radiniekiem izstaigājām kapiņus, atsaucām atmiņā šajā pusē apglabātos senčus. Tā iesākās Latvijā pavadītais laiks. Visas šīs dienas galvenokārt dzīvoju “Zadiņos”. Protams, pabiju arī Smiltenē un Launkalnē. Šobrīd šeit ir ļoti vasarīgs un saulains laiks, ir ļoti patīkami uzturēties šeit (saruna notiek 16. jūlijā – redakcijas piebilde). Parasti jūlijā pie mums Bruklinā arī ir ļoti tveicīgs laiks, esmu pie tāda pieradusi.