Pagājušajā nedēļā “Ziemeļlatvijas” biroja Smiltenē ar asarām acīs ieradās pensionāre Gita, lūdzot palīdzību pēc maija sākumā notikušās nelaimes – ugunsgrēka Smiltenē, kas radās pārbaudot pievienoto gāzes balonu ar sērkociņu.
“Esmu otrās grupas invalīde, vai jūs man nevarat palīdzēt? Kopš ugunsgrēka esmu palikusi bez elektrības, gāzes plīts arī ir nelietojama. Tagad pa vakariem dedzinām sveces, bet tās ātri izdeg. Šonedēļ jāiet uz poliklīniku, bet nav par ko,” to, kā dzīvo vienistabas īrētā dzīvoklītī Galdnieku ielā, stāsta rūpju pārņemtā sirmgalve. Otrās grupas invalīde lūdz, vai kāds nevar atjaunot elektrību (vadi pārdega ugunsgrēkā – red.), un grib zināt, vai no pašvaldības nepienākas finansiāls atbalsts.“Ziemeļlatvija” pārliecinājās, ka sievietes dzīvesvietā patiešām nav elektrības, nokvēpušās virtuves sienas, skapītis un griesti joprojām liecina par 6. maijā notikušo negadījumu. Pārtiku pensionāre kopā ar savu dzīvesbiedru glabā uz virtuves galda. Vaicājot, kā tad pagatavo maltīti, ja nav iespēja to uzglabāt ledusskapī, savukārt gatavošanā izmantot gāzes plīti vai krāsni, Gitas kundze atbild: “Uzkožam gurķīti, tomātiņu. Vairāk jau nekas tagad nesanāk.”Laikrakstam pensionāre stāsta, ka pēc palīdzības ir vērsusies Smiltenes novada Sociālajā dienestā. “Tā ir mūsu kliente. Piecpadsmit gadu laikā ļoti labi viņu esam iepazinuši. Ilgus gadus viņa dzīvoja bez deklarētās dzīvesvietas un tāpēc nevarēja saņemt nekādu materiālo palīdzību. Šo lietu nokārtojām. Arī pēc ugunsgrēka sieviete bija pie mums atnākusi un mēs viņu uzklausījām, jau iepriekš ne reizi vien esam snieguši palīdzību,” stāsta Smiltenes novada Sociālā dienesta vadītāja Anita Šteinberga. “Ziemeļlatvija” informēja Sociālo dienestu par to, ka jau vairāk kā divas nedēļas pensionāre dzīvo bez elektrības. Šo lietu sola atrisināt. Biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja Diāna Vītola norāda, ka jebkurā gadījumā cilvēkiem ar šādām veselības problēmām ir jāvēršas Sociālajā dienestā, ne avīze, ne kāds cits tās neatrisinās. Ir jāraksta iesniegums, kurā jāuzskaita problēmas, kas tiek skatīta un vērtēta, lai zinātu, kādu palīdzību cilvēks var saņemt. Gadījumi ir dažādi, taču iniciatīvai ir jānāk no paša cilvēka. Ne mēs, biedrība, ne labdarības organizācija vai kāds cits nevar atrisināt kāda cilvēka problēmas tās nezinot. “Cilvēki mēdz būt visādi, bet neskatoties uz to, ja viņš ir deklarēts pilsētā, tad Sociālajam dienestam ir jāpalīdz. Jāteic, ka nereti iedzīvotājiem nav izpratnes par to, kāda veida atbalstu pašvaldības var sniegt ne tikai sociālajā un veselības aprūpē, bet arī citās jomās. Saistošajos noteikumos pieņemtie palīdzību veidi Latvijas pašvaldībās ir atšķirīgi. Lielajās pilsētās, piemēram, tādās kā Rīga vai Ventspils, piedāvāto pakalpojumu klāsts būs daudz plašāks kā mazpilsētā. Bet jebkurā gadījumā nedrīkst būt vienaldzīgs,” norāda D. Vītola. Viņa atklāj, ka biedrībā pēc padoma vai palīdzības vēršas ne tikai biedri, bet arī iedzīvotāji.
