Līga
Dvēselei debesīs
No tavas dvēseles uz zemi zaļoSpožas sudrablāses rit un rit.Es tās ātri smeļu saujās savāsUn stādu puķu dārzus glāstošus.
Visos mana dārza ziedu zvanosMūsu mīlestības dienas skan,Visās puķu saknītēs ap maniMūsu roku pieskārieni deg.
Ziedu šūpolēs smej saules stari,sakņu vijumos zib mirklis tuvs,Katrā saknē spēks un sapņi tāliJaunus ziedus tēvu zemē sēt.
Nāks jaunas paaudzes šai ziedu lokāUn atkal mīlestības dienas plauks,Tik tava dvēsele no debess mājāmMums vienmēr jaunas puķes stādīt sauks.
Dārzi būs kā atbalsis no dienām,Kā atspulgs tavām lāsēm debesīs,Kā vientuļi un klusi novakariUn kuro ziemu sauciens smeldzīgais.
Ja Dievs vien manām dienām atļaus ritēt,Es tavas spožās lāses lasīšu,Izkaisīšu puķu dārzu gaismā,Kad citā debess starā tiksimies.Ausma Kurpniece
Es nelūdzu daudz
Es savam sargeņģelim nelūdzu daudz: tikai vēl vienu pavasari, vēl vienu vasaru, vēl tikai kādu prieka brīdi, vēl dažus laimes mirkļus, šai saulē dzīvojot.
Es savam sargeņģelim nelūdzu daudz: vēl vienu vasaru ar madarām, jasmīniem, līgo dziesmām un Jāņuguns liesmām…
Kad zilos viršos bites sanēs un pīlādžogas sārtosies, ar sauli sirdī, saulei rietot, es aiziešu pa gaismas staru, dzīvei paldies teikdama…
Es nelūdzu daudz – bet laimīga būšu, ja vairāk atvēlēsi…
