Tas, ka aizliegtais auglis vienmēr bijis visvairāk iekārots, ir zināms jau no Ādama un Ievas laikiem.
Tas, ka aizliegtais auglis vienmēr bijis visvairāk iekārots, ir zināms jau no Ādama un Ievas laikiem. Šī asociācija ienāca prātā, uzzinot par valdības uztraukumu, sākoties mūsu varas pārstāvjiem nepatīkamākajam gada mēnesim – martam.
Pagājušajā nedēļā valdības namā sākās spriešana, ko darīt, lai 16. martā pie Brīvības pieminekļa nenotiktu gājieni. Padomju gados daļa jaunatnes 18. novembrī pie kādreizējā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa gāja aizdegt svecītes tikai tādēļ, ka kompartijas funkcionāri ar visiem spēkiem centās to nepieļaut. Tagad, kad 18. novembris ir valsts svētki, to svinēšana ir aprimusi. Jau pērn varas pārstāvji par 16. martu vairākos locījumos sāka runāt labu laiku pirms leģionāru atceres dienas, kas daudzos radīja spītu pretoties liegumam. Kā mežā sauc, tā atskan. Protams, ka par 16. martu sacelto ažiotāžu cenšas izmantot pretspēki un klaigā par fašisma atdzimšanu. Šoziem pat izskanēja, ka 16. martā Rīgā ieradīsies neonacisti no Vācijas. Baumai tūlīt sekoja iekšlietu ministra paziņojums, ka nekas tāds netiks pieļauts.
Patiesībā, visticamāk, ka būs tā – nekādu neonacistu nebūs, bet vēl dzīvi palikušie leģionāri un viņu tuvinieki nevarēs nolikt ziedus un godināt kritušos Latvijas brīvības cīnītājus.
Dzīvo karavīru ar katru gadu kļūst mazāk, bet viņu slavas un varonības diena ir pārvērsta par skaļu strīdu un aizliegumu skatuvi. Gribas citēt Ojāru Vācieti: “Lieciet beigtam Matisonam mieru!”
