Izvērtējot 13. Lielo labdarības robežtirgu, kas notika 9. un 10. maijā uz Latvijas – Igaunijas robežas, šonedēļ pasākuma organizatori nāca klajā ar paziņojuma, ka divu dienu pasākums vērtējams kā izdevies. Tomēr, pēc tirgus uzklausot vairāku valcēniešu teikto, gribas teikt, ka ne viss visiem paticis. Vienīgie tirgotāji no Latvijas puses, kas apmeklētājiem piedāvāja alu un silto ēdienu, bija veikals “Oļupe”, bet vislielākie iebildumi bija par to, ka letiņi atradās gaužām neērtā vietā. Pārējie bija igauņu tirgotāji. Lai atbalstītu savējos, latvieši devās iepirkties latviešu bufetē, bet nācās izjust neērtības, proti, brist pa dubļiem. Diemžēl dubļos un slapjumā nācās brist tiem, kuri gribēja izbaudīt bērnu atrakcijas. Arī apsēsties, lai iztukšotu alus kausu vai apēstu karstu zupu, nebija kur, vien divi mazi galdiņi aizskatuvē. Tas bija viens no iemesliem, kas daudziem lika secināt, ka tajos gados, kad tirgus notika pie pilsētas kultūras nama, atmosfēra bija tāda, kāda piedienas īstam tirgum, kurā ne tikai pērk un pārdod, bet arī notiek citas lietas, kas pasākumam piedod to īsto smeķi. Ja gandrīz nekas nav iebilstam par tirgotāju izvietošanu, kas bija sagrupēti tā, lai pircējiem būtu pēc iespējas ērtāk, tad to nevarētu teikt par šīm bufetēm. Kas attiecas uz balli, tad arī jāteic, ka jau otro gadu, kopš šis vakara pasākums notiek igauņu pusē, jādejo bezmaz pa melnu tumsu, jo apgaismojuma praktiski nav. Arī uzmontētās deju grīdas izmērs bija gaužām mazs, toties dejotāju – daudz. Teiksiet, ko var gribēt no bezmaksas balles, tomēr tas nav arguments, lai nepadomātu arī par šādām svarīgām niansēm. Balle sākās pulksten septiņos. Kā novērojuši bufetnieki, cilvēki parādījušies tikai ap deviņiem vakarā, bet pusvienos jau beidzās. Tāds nu ir tas latvietis, kurš lielākoties pirmo valsi sāk griezt tikai krēslas stundā.
