Bērns izlēmis aizbēgt. Ja bēgli notvers pie namdurvīm, viņš nemācēs izskaidrot, kurp nolēmis doties, jo bērns dodas uz nekurieni…
Bērns izlēmis aizbēgt. Ja bēgli notvers pie namdurvīm, viņš nemācēs izskaidrot, kurp nolēmis doties, jo bērns dodas uz nekurieni…
Tas ir mīts, ka bērni bēguļo tikai sabiedrībā, kurā valda kapitālismam raksturīgas savstarpējās attiecības. “Bērni ir bēguļojuši, bēguļo un bēguļos,” atzīst Valkas rajona padomes Bērnu un ģimenes atbalsta centra vadītāja Ļubova Ņikiforova, kuru uz sarunu par to, kāpēc bērni klaiņo un vai to var novērst, aicinājām, jo viņa ikdienā saskaras ar ģimenēm, kas nonākušas krīzes situācijā. Viņa pieredzi guvusi arī pedagoģes darba gaitās. Pavisam nesen plašsaziņas līdzekļos izskanēja policijas aicinājums palīdzēt atrast trīs pusaudžus, viens no viņiem bija aizgājis no Smiltenē izveidotā atbalsta centra. Visus bēgļus izdevās atrast, un šī bijusi kārtējā reize, kad bērni šādi reaģē uz dzīves sarežģījumiem.
Visu redz baltu vai melnu
“Šī problēma pastāv tik ilgi, cik eksistē sabiedrība. Bērni vēlas aizbēgt no problēmām, bet tās būs vienmēr,” secina vadītāja. Šīs situācijas novēršanai nav iespējams iedot gatavu recepti, bet galvenie iemesli ir jāmeklē ģimenē. Šobrīd ģimenes skar virkne negāciju – nabadzība, vecāku aizņemtība, alkoholisms, nepilnās ģimenes, necieņa vecāku savstarpējās attiecībās un citi. Pieaugušie nevelta bērnam pietiekamu uzmanību, un mazais aug vienatnē ar savām problēmām.
Bērni, īpaši pusaudža vecumā, notikumus vērtē ļoti vienkārši. Tas ir pareizi, bet tas – nepareizi. Viņi visu redz baltu vai melnu. Pelēko un pasteļtoņu savstarpējās attiecībās un to novērtējumā viņiem nav.
Uz kurieni bērns bēg? Uz nekurieni!
“Bērnam ir ideja, ka jābēg. Ja viņu noķer pie mājas durvīm un jautā, kurp viņš dosies, bēglis nevarēs atbildēt. Viņam vēl nav dzīves pieredzes. Bērns saprot, ka šeit ir problēma un ka ir jābēg, bet visbīstamākais ir tas, ka viņš nezina – kurp,” paskaidro pedagoģe.
Dod putru, kurai ir vārīšanās temperatūra
Bērns pārkāpj zināmu robežu, un ļoti svarīgi, kas viņu gaida aiz tās. Ja viņš sastaps labu cilvēku, kurš to pabaros, sasildīs, uzklausīs un paskaidros, ka bērns rīkojies nepareizi un kāpēc būtu jāatgriežas mājās, viss nokārtosies, un bērnam briesmas nedraudēs. Bet ja ceļā būs cilvēki ar citiem “ideāliem”, viņi var provocēt bēgļus uz nelikumīgām darbībām. Tās var būt bandas, narkotiku izplatīšana un citas ne mazāk skarbas nodarbes.
Strādājot ar krīzes situācijā nonākušām ģimenēm, Ļ. Ņikiforova nonākusi pie atziņas, ka vecāki ļoti daudz strādā un viņiem neatliek laika saviem bērniem un sevis izglītošanai. Ģimenēm ir jāmācās, jo bez psiholoģijas zināšanām sekmīgi audzināt bērnus ir ļoti grūti. Atbalsta centrā nākas novērot jaunās māmiņas, kurām pietūkst prasmes ne tikai saskarē ar psiholoģiskām problēmām, bet pat risinot sadzīviskas situācijas. Māmiņa neprot saplānot budžetu vai bērna dienas kārtību. Viņa nezina, kādā temperatūrā jābūt ēdienam, kuru dod mazulim, un var paņemt no krāsniņas un bērnam dot putru, kurai ir vārīšanās temperatūra.
“Audzināšana ir jāsāk ar ģimeni. Ja vecāki biežāk apmeklēs bibliotēku, vairāk lasīs un viņiem būs plašāks redzesloks, ģimenē problēmu būs mazāk. Bērni bēg no mājām, kurās nav ko darīt,” vērtē Ļ. Ņikiforova.
Gatavu recepti iedot ir grūti
Problēma radusies, bērns pirmo reizi ir atvēris durvis, lai dotos projām no ģimenes. “Kā rīkoties? Vai šādi gadījumi atkārtosies? Kāpēc tas notika?” tie ir tikai daži no jautājumiem, kurus vecāki droši vien uzdod sev. “Katrs gadījums ir atšķirīgs. Jau teicu, ka gatavu recepti iedot ir grūti. Ja abas puses spēs mainīties un meklēs kopīgas intereses, tad parasti ir labi rezultāti,” secina pedagoģe. Bērns šādi meklē problēmas risinājumu, bet viņam pietrūkst pieredzes, un sarežģījumi samilst. Ja šādā situācijā viņš atrod atbalstu klases kolektīvā, ja klases audzinātāja ir talantīga pedagoģe, bērnam ir vieglāk. Ja tā nav, ir daudz bēdīgāk.
Vecākiem jāatceras sen zināma patiesība, ja viņi vēlas audzināt bērnus, ir jānodrošina pienācīgi apstākļi. “Vecākiem pašiem ir jākļūst par piemēru, tad arī bērni augs pareizi. Ja pieaugušie tikai runās un audzinās ar vārdiem, bet darbos rīkosies pretēji, tad rezultātu nebūs,” pārliecināta Ļ. Ņikiforova. Emocionālā vardarbība un autoritārais audzināšanas stils – tas nepalīdzēs, bet tikai kaitēs.
“Pieredze rāda, ka ģimenēs, kur vecāki rūpējas par bērniem, nodrošina viņiem iespēju apmeklēt pulciņus, rod ārpusskolas intereses, bēguļošanas nav. Bērniem ir citas intereses un mērķi. Šādās ģimenēs vecāki aug kopā ar bērniem,” komentē pedagoģe.
Lai aug talantīgi un labi skolēni
Nav noslēpums, ka bieži klases kolektīvos par līderiem izvirzās tie pusaudži, kuriem ir uzvedības problēmas, un viņi spēj satricināt pedagogu rūpīgi veidoto attiecību sistēmu. “Mūsu pilsētā ir ļoti daudz talantīgu pedagogu. Šādās situācijās viss ir atkarīgs no klases audzinātāja talanta. Ja skolotājs būs talantīgs, viņš visu iegrozīs pareizajās sliedēs. Ja nav – visādi var gadīties,” domā Ļ. Ņikiforova. Ja audzinātājs netiek galā, jāaicina palīgā vecāki, skolas kolektīvs vai administrācija.
Parasti, runājot par kādu atšķirīgāku kolektīvu, mēdz teikt, ka tie visi ir dauzoņas, smēķētāji, sliņķi vai vēl striktāk – narkomāni. Tomēr vienmēr jāatceras, ka nedrīkst runāt par kaut kādu pelēko masu. Ja klasē ir 20 skolēnu, tad katrs no viņiem ir personība un individualitāte. Katram ir savs ceļš un savi ideāli. Ar pieeju, ka visi ir vienādi, rezultātu nebūs.
Cik daudz vai maz šādās situācijās var palīdzēt vecāki? “Ir demokrātija. Ikvienam ir atļauts runāt. Vecākiem ir jāsazinās ar skolotājiem, jāuzklausa un jāizrunājas, jo gan pedagogiem, gan vecākiem ir kopīgs mērķis. Jebkurš skolotājs vēlas, lai aug talantīgi un labi skolēni, kas attīsta savas spējas. Tāpat vecāki. Ja pavaicāsim jebkura sabiedrības slāņa pārstāvim, viņš atbildēs, ka vēlas redzēt savus bērnus veselus, laimīgus un talantīgus. Tāpēc vecākiem un pedagogiem jāmāk sarunāties un meklēt pareizo ceļu, kā pārvarēt krīzes situācijas,” iesaka centra vadītāja un piebilst, ka ikviens gadījums ir jāvērtē individuāli.
Rodas sarežģījumu lavīna
Nav izslēgti gadījumi, ka bērns no mājām aizbēg tāpēc, ka problēmas radušās skolā saskarē ar klasesbiedriem, nevis ģimenē. Šajos gadījumos bērnam arī ir jācieš no dzīves pieredzes trūkuma. Minimālu un viegli atrisināmu problēmu viņš var saasināt, un rodas sarežģījumu lavīna. Bērns vēlas kādam vaicāt padomu, bet tētis ir noguris, mamma – nervoza, visi – aizņemti, un bērns nevar izskaidrot savu sāpi. Viņš ir pārliecināts, ka pieaugušie viņu nesapratīs pareizi, un pusaudzim ir bail runāt atklāti. Šajos gadījumos nevajadzētu vainot skolu vai ģimeni, bet kopīgi palīdzēt bērnam.
Ko darīt, ja, neskatoties uz pūlēm un labajiem centieniem, bērns tomēr devies projām no mājām. Vai gaidīt atgriežamies? Meklēt pašiem?
“Jāceļ trauksme un jāinformē policija,” uzskata Ļ. Ņikiforova. Viņa paskaidro, ka policijas darbinieki sniegs informāciju, kā rīkoties, un būs lietas kursā, kā sazināties ar vecākiem, ja mazo klaiņotāju atradīs. Līdzīgi ir jārīkojas pieaugušajiem, ja viņi redz bērnus, kuru uzvedība vai atrašanās vieta šķiet dīvaina. Ir jāpaziņo policijai, lai tā pārliecinās. Tas noteikti būs labāk nekā pēc tam konstatēt, ka notikusi nelaime. Bērns neapzinās savas rīcības tālākās sekas. Viņš redz tikai to, kas notiek šeit un šajā brīdī. Ir ļoti jauki un skaisti pavadīt šo mirkli, bet kas būs pēc stundas, viņš nevar paredzēt. To arī no viņa nevar prasīt. Bērns izaugs, kļūdīsies, līdz nonāks pie pareizajiem secinājumiem.
Kāds pusaudzis var atvērt liktenīgās durvis
Ļ. Ņikiforova ikdienas darbā sastopas ar cilvēkiem, kuri nav paši laimīgākie. Tomēr viņa pārliecināta, ka kopumā situācija nav tik drūma. To var secināt, vērojot, kā Latvijā attīstās kultūras dzīve, kā bērni piedalās dažādos konkursos un olimpiādēs.
Tomēr ir jābūt atklātiem un jārunā arī par problēmām. Mūsu sabiedrībā pastāv arī nelabvēlīgais slānis. Tie ir apmēram pieci procenti, kas tomēr var radīt sarežģījumus pārējiem. Ja satiekas pozitīvais un nelabvēlīgais pusaudzis, tad lielākoties uzvara būs nelabvēlīgā pusē. Tas būs līderis, kas atļaujas iedzert, smēķēt, bravurīgi uzvesties un lietot narkotikas. Šajos gadījumos vecākiem jābūt īpaši uzmanīgiem, jo nelabvēlīgā vidē auguši bērni vienmēr būs izdzīvot spējīgāki. Viņi nāks ar saviem “ideāliem”. Ja šajās attiecībās radīsies draudzība vai mīlestība, tad bērni var nesaklausīt padomus, ko viņiem sniedz vecāki. Un atkal kāds pusaudzis var atvērt liktenīgās durvis, lai dotos prom no mājām.
