Hmm, nu tā varētu būt piena zupa ar cigužiem, ‒ tā manā bērnībā mājās dēvēja piena zupu ar kartupeļiem un apceptas žāvētas gaļas kriksīšiem. Tagad tādu ēdienu negatavoju, biju par to pat piemirsusi, bet nesen atcerējos, rakstot par Vidzemes Kulinārā mantojuma sētu, kurā Latvijas novadu Siera dienas laikā saimniekoja Smiltenes novada Brantu muižas saimniece Ilze Briede, piedāvājot vidzemnieku galdam raksturīgākos ēdienus. Viņa galdā cēla kūpinātas kotletes, štovētus kāpostus ar plūmēm, vēžu zupu, putraimdesu ar sīpolu marmelādi un brūklenēm, viltoto siļķi, kaņepju aizdaru, Valmieras salātus, sālatiņu (ar sīpoliem samīcītus taukus).
Tas izklausās tik apetītlīgi, ka sāku atsaukt atmiņā, ko tādu interesantu esmu ēdusi, kas varbūt arī iederētos vidzemnieku kulinārajā mantojumā. Visas šīs atmiņas man saistās ar bērnību, ar vecāku un vecvecāku gatavotajiem ēdieniem. Tā ir jau pieminētā gardā piena zupa ar cigužiem. Kaut kas līdzīgs sālatiņam bija maksimāli uz pannas taukos sacepti svaigas cūkgaļas gabaliņi ar visu ādu – kraukšķīgi un ļoti garšīgi. Sēņu kotletes ar malto gaļu nez vai ir tikai vidzemniekiem raksturīgs ēdiens, par tām arī atcerējos tikai tagad, bet vajadzētu atkal ieviest ēdienkartē, – ļoti garšīgas!
Bet stāsts par kulināro mantojumu šoreiz ir saistībā ar ko citu, – par mūsu tautas kolektīvo atmiņu, par to, ko mēs atceramies, ko glabājam sevī, kaut zemapziņā, un attiecīgi no tā arī veidojam savu dzīves modeli.
Nesen sociālos tīklus uzspridzināja Labklājības ministrijas (LM) parlamentārā sekretāra Krista Bergana-Berģa teiktais intervijā “Delfi TV” raidījumam “Kāpēc”, proti, pašreizējie centieni mazināt valsts pārvaldes tēriņus ir drīzāk īstermiņa risinājumi, bet ilgtermiņā valstij daudz nopietnāk būtu jāpārskata un jāoptimizē funkcijas, kuras tā vairs nevar atļauties uzturēt esošajā apjomā, tajā skaitā, iespējams, jāsamazina ceļu tīkls un jānogriež elektrības vadi uz viensētām.
Reaģējot uz cilvēku sašutumu, LM parlamentārais sekretārs mikroblogošanas vietnē “X” vēlāk publiski atvainojās par saviem vārdiem, norādot, ka ceļi un vadi Latvijā netiks pārgriezti vai likvidēti – šādas iniciatīvas nepastāv, viņa teiktais piemērs bijis neveiksmīgs. Jau drīzumā viņš tikšoties ar Latvijas Lauku forumu, kas pārstāv lauku iedzīvotājus, lai kopīgi meklētu risinājumus pakalpojumu efektivizācijai. Lūk, – bet efektivizācija tomēr būs. Nebūsim naivi, – ne jau nu LM parlamentārais sekretārs klāstīja “Delfi TV” to, ko naktī nosapņojis, drīzāk, iespējams, neapdomīgi atklāja kaut ko no valdības kuluāru sarunām.
Pēc publiski pieejamās informācijas, kopējais Latvijas valsts parāds šogad pārsniegs 20 miljardus eiro. Procentu maksājumi “apēd” līdzekļus, kurus varētu novirzīt izglītībai, veselības aprūpei vai aizsardzībai, turklāt ir uzņemts kurss aizsardzībai atvēlēt arvien lielākas summas.
Izdevumi tiks griezti visur citur. Skumji, ka par nevajadzīgām un liekām tiek uzskatītas viensētas, – daudzu latviešu un arī mūsu zemes Latvijas saknes, dzīves modelis, kas lielā mērā ietekmējis mūsu tautas būtību.
