– Ieejot veikalā vai kafejnīcā, pircējam pats svarīgākais ir, lai pret viņu izturētos laipni.
– Ieejot veikalā vai kafejnīcā, pircējam pats svarīgākais ir, lai pret viņu izturētos laipni. Man ir gadījies arī Valkā sastapties ar nejaukām un īgnām pārdevējām. Iespējams, man arī ir nejauks raksturs, tāpēc pret nelaipniem veikalu vai kafejnīcu darbiniekiem izturos tāpat, kā viņi pret mani. Ja ir gadījies izjust nelaipnu attieksmi, tad šo vietu vairs neapmeklēju. Kādreiz cenšos izprast, kāpēc kafejnīcu darbinieki pret klientiem izturas augstprātīgi. Man to ir svarīgi zināt, jo vasarās pati strādāju kafejnīcā. Pieļauju, ka nelaipnās oficiantes nevar atrast citu darbu, saņem mazu atalgojumu, ir nogurušas un sliktā omā, tāpēc visas negatīvās emocijās izgāž pār klientiem. Reizēm nākas apkalpot iereibušus cilvēkus, kuri parasti vēlas izrunāties vai arī atļaujas kādas vaļības. Es cenšos savaldīties un izturēties pieklājīgi.
Natālija Dubrovska, valsts iestādes darbiniece: – Tas ir pats svarīgākais, kā pārdevējs izturas pret pircējiem. Man nepatīk, kad tikko esmu iegājusi veikalā, pārdevēja uzreiz metas klāt un izrāda pārāk lielu aktivitāti ar vēlmi palīdzēt. Bieži tā notiek apģērbu veikalos. Vispirms vēlos preci apskatīt, mierīgi un bez steigas pielaikot. Ja man būs vajadzīga palīdzība, to arī pati meklēju pie veikala darbiniekiem.
Lai gan mūsdienās pircēji vairāk apmeklē lielveikalus, esmu iecienījusi vienu nelielu pārtikas veikaliņu pilsētas centrā, kur strādā ļoti laipnas pārdevējas. Viņas nekad neuzbāžas un arī pircējiem neiesaka iegādāties sliktas kvalitātes preci. Kas attiecas uz kafejnīcu darbiniekiem, tikai vienreiz vīlos īpašniecē. Pasūtinājām minerālūdens pudeli. Atklājām, ka tam ir beidzies derīguma termiņš. Par to informējām īpašnieci, bet viņa mūs vienkārši ignorēja.
Evita Ūdre, televīzijas žurnāliste: – Jā, var ietekmēt. Ja reiz jau piedzīvota nelaipna attieksme, tad nākamajā reizē cilvēks ies uz iestādi ar uztraukumu, domājot, kā un ko viņam atbildēs. Nelaipna apkalpošana uzreiz atgrūž, un otru reizi to pašu darbinieku negribas satikt.
Esmu to piedzīvojusi tikai vienu reizi deviņdesmito gadu sākumā pastā. Rakstot maksājumu par elektrību, kļūdījos, kas ir tikai cilvēciski. Darbinieces attieksme bija tāda, ka pēc tam izvēlējos pie viņas vairs neiet.
Veikalos man nepatīk pārāk uzbāzīga laipnība, kas jau robežojas ar lišķību.
Jānis Šepters, valsts iestādes darbinieks: – Protams. Nepatīk, ja pārdevēja skrien man aiz muguras un piedāvā šo vai to palīdzēt. Ja eju uz veikalu, tad zinu, ko es tur meklēju. Ja nevaru atrast, tad prasu, kur meklētā lieta atrodas. Ja man pasaka – “kaut kur”, es tajā veikalā nez vai atgriezīšos. Vēl ir svarīgi, lai pārdevēja izskaidrotu akcijas noteikumus un cenas, nevis atbildētu: “Nevaru izrēķināt, man nav kalkulatora.” Tādu atbildi nesen saņēmu kādā veikalā, kad lūdzu izskaidrot cenas atšķirību starp divām akcijas precēm.
Atbildot uz vaicājumu par valsts iestādēm, tad daudzās ir noteikts pieņemšanas laiks. Ja es varu, cenšos palīdzēt ārpus pieņemamā laika. Taču apmeklētājiem nevajag pieņemt kā pašu par sevi saprotamu, ka viņi var nākt jebkurā laikā un durvis vienmēr būs vaļā. Ne vienmēr var tūlīt palīdzēt, jo ir arī citi darbi.
