Savulaik brīnījos, uzzinot, kā beigusies kādas augstas valsts amatpersonas ievēlēšana. To cilvēku, par kuru biju pārliecināts, ka viņu ievēlēs, vienmēr izbalsoja, un ievēlēja tādu, par kuru ļoti maz zināju. Tā kā esmu tautas pārstāvis, par politiķi varu spriest tikai no viņa paveiktā. Citu informācijas avotu nav. Tikai tagad atklājas, ka vēlēšanu procedūra patiesībā ir spēlīte, kurā noteicošās ir partiju ambīcijas. Tagad, kad tuvojas Valsts prezidenta ievēlēšana, tās kļūst īpaši redzamas, turklāt partijas nemaz vairs neslēpj, ka tām rūp, lai par prezidentu kļūtu cilvēks, kurš pret attiecīgo partiju būtu īpaši lojāls. Pašlaik katra vadošā partija izvirzījusi savu prezidenta kandidātu. Būtu loģiski, ja vienīgo un pareizo prezidenta kandidātu ļautu izvēlēties tautai, taču tam diezin vai atliks laika. Pagaidām cerīgs izskatās Zaļo un Zemnieku savienības izvirzītais Raimonds Vējonis, taču nesen sarunā man kāds politiķis izteicās – diezin vai viņu ievēlēs, jo Vējonis daudz dara. Vajagot kādu mierīgāku vīru vai sievu. Augsta līmeņa politiķis ir arī Nacionālās apvienības izvirzītais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, taču apvienība neslēpj, ka viss būs atkarīgs no aizkulišu sarunām. Vēlēšanu spēlīte atkārtojas pēc iepriekšējiem scenārijiem – katra partija velk uz savu pusi un iznākumā ievēl ne šādu, ne tādu prezidentu. Tagad, kad ir saasinājusies ģeopolitiskā situācija, spēlītes būtu pēdējais laiks nomainīt ar patiesu vēlmi ievēlēt Latvijai atbilstošu prezidentu. Taču manas domas vismazāk interesē spēlētājus.
