128. turpinājums. Atceros, vienreiz apjautājos par Knuta Skujenieka likteni. Par apcietināšanas un notiesāšanas iemesliem man Pēteris neko neteica, vienīgi bilda, ka Knuts lielā mērā pats bijis vainīgs, jo tiesas sēdē esot pārāk izaicinoši izturējies.
128. turpinājums
Atceros, vienreiz apjautājos par Knuta Skujenieka likteni. Par apcietināšanas un notiesāšanas iemesliem man Pēteris neko neteica, vienīgi bilda, ka Knuts lielā mērā pats bijis vainīgs, jo tiesas sēdē esot pārāk izaicinoši izturējies.
Vēlāk, pēc kādas sarunas ar Mirdzu Ķempi, prašņāju, kāpēc nevarētu Skujenieku atbrīvot pirms termiņa. Pēteris atbildēja, ka to varētu izdarīt tikai tad, ja notiesātais pats rakstītu apžēlošanas lūgumu. Bet Knuts esot ietiepies un atbildot, “lai mani atbrīvo tie, kas ietupināja”. Knuts, viņš teica, ieslodzījuma laikā daudz rakstot. Dzejoļu saturu Pēteris raksturoja ar vārdiem: “Es riebšu un atriebšu!” Bet vispār tā esot ļoti spēcīgi uzrakstīta dzeja.
No sarunām netiešā veidā izsecināju, ka parasti dzejoļu idejisko saturu čekisti vērtē paši, bet mākslinieciskās kvalitātes nosacīt lūdz kādu ekspertu, vai nu Arvīdu Griguli, vai arī kādu no Rakstnieku savienības sekretāriem. Izraudzītais eksperts šādā gadījumā nezināja, kas ir dzejoļu autors.
1969. gada vasarā man iznāca pirmais dzejoļu krājums. Ap to laiku raidstacija “Amerikas Balss” bija ziņojusi, ka trimdas žurnālā “Jaunā Gaita” ar dzejoļu kopām esot pārstāvēti divi okupētās Latvijas dzejnieki: Māris Čaklais un Arturs Goba. Man ne visai dzīvē veicies ar kvalitatīvu radioaparātu pirkšanu, tāpēc ārzemju raidstacijas slikti varēju uztvert arī tad, ja kādureiz nedarbojās “zāģis”, līdz ar to pats neko nebiju dzirdējis. Tomēr vairāki paziņas man steidza šo ziņu pavēstīt. Šāda ievērība no trimdinieku puses neko priecīgu nesolīja. Tāpēc drīzumā, iebraucis Rīgā, pats piezvanīju Pēterim uz viņa norādīto telefonu. Čekistiem tomēr bija diezgan brīvs dienas režīms, un Pēteris noteica satikšanās vietu uz ielas. Gaidīju no viņa kaut kādu reakciju publikācijas sakarā, bet Pēteris uz maniem aplinkiem mājieniem nereaģēja. Tomēr šķiroties noteica:
— Tas Māris Čaklais gan norausies!
Apjautājos pēc šāda piedraudējuma iemesla, jo Māris, iestādamies partijā, bija radījis sev nelielu piesegu.
— Bet tu pasaki viņam, ka viņš norausies!
Varētu jau arī pateikt, kas tad man. Bet šādai sarunai būtu jāizraugās mazliet intīmāki apstākļi. Taču Māris man no laika gala licies tāds briesmīgi nevaļīgs un noskrējies. Vēlāk tikai apjautājos savam novadniekam, izdevniecības “Liesma” redaktoram Arturam Lielajam, ko šāda publikācija ārzemēs varētu nozīmēt.
— Tas nozīmē tikai to, ka viņi tur, aiz Lielā Dīķa, uz jums abiem liek cerības.
Pēc dažām replikām sapratu, ka Pēteris mēdz piedalīties gan atsevišķos rakstnieku saietos, gan Izglītības ministrijas kolēģijas sēdēs. Kā anekdotes pastāstīja dažus atgadījumus. Tā kādā Rakstnieku savienības jubilejas sarīkojumā, kad visi jau bijuši nelielās burās, pie viņa piesēdies kāds no komjaunatnes CK sekretāriem, kura uzvārdu neminu, jo mazliet šaubos par pareizību. Sekretārs bijis varen runīgs un Pēteri uztvēris par pilnīgi nekaitīgu sarunbiedru, tāpēc izklāstījis visu savu slepeno taktiku, kas viņam nodrošinājusi karjeru. Cik atceros, kādu gadu vēlāk šis balamute tika “atmaskots” savas biogrāfijas slēpšanā, jo slepeni esot sazinājies ar trimdā dzīvojošo brāli.
Turpmāk vēl.
