Pretošanās kustības dalībnieks Juris Ziemelis
Kad 1988. gada 6. aprīlī noslēdzās Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Gunāra Astras dzīves ceļš, viņa kapu cilvēki aizbēra ar rokām. Pēc nepilna gada – 1989. gada 3. janvārī – šī epizode atkārtojās otrreiz, kad mūžības ceļā bija devies viņa cīņu biedrs un tuvs draugs Juris Ziemelis. Diemžēl Ziemeļa vārds lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir pasvešs. Lai atgādinātu par šī stiprā cilvēka, mūsu valsts patriota neapskaužamo likteni, izdevniecība “Latvijas Mediji” nesen laidusi klajā apjomīgu izdevumu “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu”.
Sīkstā zemgaliešu dzimta
Juris Ziemelis cēlies no senas zemgaliešu dzimtas. Viņa tēvs Mārtiņš Ziemelis bija dzimis Bauskas apriņķa Bārbeles pagasta Kauķu māju rentnieku Jura un Annas Ziemeļu ģimenē. 1940. gadā Mārtiņš apprecējās ar Bārbeles pagasta lopkopības pārraudzi Annu – Nurmuižas mājturības lauksaimniecības skolas absolventi. Pēc gada pārim piedzima dēls Juris, savukārt 1944. gadā ģimenei pievienojās meita Ieva.
Pirmais lielais satricinājums Jura Ziemeļa dzīvē notika astoņu gadu vecumā – 1949. gada 25. martā, kad visu ģimeni kā kulakus vispirms aizveda uz Vecumnieku staciju, no kurienes viņi tika deportēti uz Omskas apgabala Pavlogradkas rajonu. Piebilstams, ka mazajai māsiņai bija vien pieci gadi, savukārt tētis Mārtiņš bija invalīds ar ļoti smagām veselības problēmām, kas nozīmē, ka visas rūpes par ģimeni izsūtījuma gados bija jāuzņemas Annai Ziemelei. Pēc atgriešanās no Sibīrijas Juris Ziemelis uzsāka darba gaitas Bārbeles pagasta kolhozā “Gaisma” un 1957. gada rudenī iestājās Bauskas vidusskolā.
Pietiek ar nodomiem, lai tiesātu un sodītu
Mānīgi varētu šķist, ka viņu dzīve beidzot sāka sakārtoties. Tas nekādi neattiecās uz Juri Ziemeli, kurš 1957. gada augustā kopā ar domubiedru Jāni Biķi un vēl dažiem jauniešiem sāka veidot domubiedru grupu, kuru Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieki tomēr uzskatījuši pareizāk dēvēt par pretpadomju organizāciju. Šīs jauniešu grupas plāni grandiozi – naktī uz 1958. gada 7. novembri, kad Padomju Savienībā tika svinēta Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadiena, viņi gribēja Bauskā uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu, kā arī domāja par bruņotu pretošanos. Šim nolūkam Juris jau bija sadabūjis ieroci un dažas granātas. Tie bija tikai un vienīgi nodomi, nekas no tā realizēts netika, taču VDK kāds jau bija paspējis šos karstgalvjus nodot. Viņi tika arestēti 1958. gada 6. novembrī. Nākamā gada 23. janvārī LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija Jurim Ziemelim, ņemot vērā faktu, ka viņš ir nepilngadīgs, piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Vispirms puisis nokļuva Cēsu mazgadīgo kolonijā, savukārt 1959. gada jūnijā viņu nosūtīja uz Dubravas nometni Mordovijā, Krievijā. Taču tā paša gada septembrī ar Mordovijas APSR Augstākās tiesas lēmumu Juris nosacīti tika atbrīvots, un viņš atgriezās dzimtajās mājās. Jau 1959. gada oktobrī puisis uzsāka darba gaitas Bauskas rajona kolhozā “Gaisma” par zirgkopi. Tas gan uz pavisam neilgu laiku – līdz 1960. gada jūlijam, kad pārgāja darbā uz celtniecības un montāžas trestu par ceļa strādnieku Kundā, Igaunijā. Tur Juris iepazinās ar puišiem, kas kļuva par viņa domubiedriem un ar kuriem kopā arī bija jāsēžas uz apsūdzēto sola.
“Padomju varu nīstu un nīdīšu…”
Nākamā reize, kad Juri Ziemeli aizturēja kopā ar viņa domubiedriem Jāni Jadzeviču un Zigurdu Masuli jeb, kā tolaik oficiāli tika minēts, “Ziemeļa bandu”, bija 1960. gada 28. septembrī. Tas notika Bauskas rajona Taurkalnes ciema teritorijā Rīgas–Jelgavas–Bauskas–Jaunjelgavas ceļa krustojumā. Jurim, kā par nelaimi, kabatā atradās trofejas pistole “Parabellum”. Izmeklēšanas laikā Bārbelē, Bērznieku mājās, notika kratīšana. Tika atrasta Jura dienasgrāmata, kas izmeklētājiem lieti noderējusi “līdzvainīgo” un līdzzinātāju noskaidrošanai. Lietas izmeklēšana, aizturēto un viņu paziņu nopratināšana ilga piecus mēnešus. Šoreiz celta smaga apsūdzība; tiesa notika 1961. gadā no 13. līdz 17. februārim. Tiesas sēdes protokolā lasāma Jura Ziemeļa runa, no kuras mazliet citēsim: “Padomju varu nīstu un nīdīšu, jo man ar to ir personīgi rēķini. (..) Nonācām pie slēdziena, ka padomju vara ir nelietīga vara un ka ar to jācīnās, tomēr nekādus lēmumus nepieņēmām. Izteicu pārliecību, ka tāda sacelšanās, kāda notika 1956. gadā Ungārijā, notiks arī pārējās republikās. Padomju armijā dienēt nevēlējos un, noliekot pavēsti pie kara komisariāta, nolēmu bēgt un izvairīties no iesaukšanas padomju armijā. Biju nolēmis mācīties tālāk, bet, tā kā armijā es būtu dots uz kādu režīma grupu, kur ir tādi paši apstākļi kā lēģerī, es nolēmu no armijas bēgt un slēpties mežā, kur arī pamatīgi pastrādāt, lai nesaņemtu sodu par neko.”
Rezultātā tiesnešu spriedums bija bargāks, nekā to prasīja likums. “Pamatojoties uz kriminālās likumdošanas pamatu 36. pantu, šim sodam pieskaitīt neizciesto sodu pēc agrākā sprieduma vienu gadu un galīgo sodu Ziemelim noteikt brīvības atņemšanu uz piecpadsmit (15) gadiem, bez mantas konfiskācijas sakarā ar tās neesamību.” 1961. gada marta beigās Juri Ziemeli konvojēja uz Vladimiras cietumu. Pēc tam pārveda uz Mordoviju, Baraševas 3. nometni, no kurienes kopā ar citiem politieslodzītajiem pārvietoja uz Permas apgabala Čusovajas rajonu, kur ieslodzīja stingrā režīma kolonijā “Perma-36” pie Kučino ciema.
“Ķīnas mūris” reiz sabruks
Ne 15 nebrīvē pavadītie gadi, ne necilvēciskie izdzīvošanas apstākļi, ne regulārā konvojēšana no vienas stingrā režīma soda izciešanas vietas uz nākamo, nekas nespēja mainīt Jura Ziemeļa uzskatus un pārliecību. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Es atsakos no šīs realitātes un nekad nedomāju viņā pilnīgi iekļauties. Jums nāksies samierināties ar domu, ka es esmu un palikšu mūžīgais “neveiksminieks”, infantils radījums, kas dzenājas pēc savu iedomu tauriņiem, dienderis, kas dzīvo vienam mirklim un savam priekam.” Citi latviešu politieslodzītie šo neiedomājami stipro zemgalieti dēvējuši par Dzelzsvīru. Arī viena no “pāraudzināšanas” metodēm gulagā, padarot šos cilvēkus par vergiem, liekot viņiem daudz stundu strādāt ļoti smagu fizisku darbu, Juri Ziemeli nesalauza. Gluži pretēji, viņš par to vēstulē izteicies šādi: “Acu priekšā vienmēr ir “audzināšanas” rezultāts – gandrīz trešā daļa ieslodzīto ir invalīdi, daudzi no viņiem vairs lāgā nespēj apkopt paši sevi. Fiziski izmocītas, garīgi nonāvētas būtnes, dzīvi sapūdami, viņi tomēr sīksti turas pie savas kailās dzīvības, cerēdami uz brīvību, it kā viņa spētu atgriezt tiem jaunību, spēku, dzīvību.”
Vien pēdējos ieslodzījuma gados Ziemelis atzinās saviem vistuvākajiem cilvēkiem, ka “man tagad ir zudusi apetīte dzīvot un viss kļuvis gaužām vienaldzīgs” un ka jau ļoti sen kā dzīvo garīgajā emigrācijā. Jautājums paliek – kas to visu palīdzēja izturēt? Droši vien nesalaužamā pārliecība, ticība Latvijas neatkarības atjaunošanai, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados šķita absurda, neiespējama. Ne velti viņš kādā vēstulē paudis: “Ne jau mūžīgi taču pasauli sadalīs Ķīnas mūris.” Ar Ķīnas mūri ir domāta Padomju Savienība.
Kā īstenam savas valsts patriotam un goda vīram Ziemelim būtu bijis nepieņemami sava pašlabuma dēļ sākt tirgoties ar tolaik pastāvošo varu. Tas būtu pretrunā viņa principiem, no kuriem viens skan tā: “Gods ir vienīgais, kas mums pieder, bet vārds ir dots un pie viņa jāturas.”
Nekas nav dārgāks par dzimteni
Pēc 15 soda nometnēs pavadītajiem gadiem, tiesa, ar iedragātu veselību, taču garā stiprs Juris Ziemelis 1975. gada 28. septembrī, būdams 34 gadus vecs, drīkstēja atgriezties Latvijā. Beidzot murgs bija galā. Šķiet, par pašu briesmīgāko, kas šajos 15 gados ar viņu noticis, Ziemelis uzskatīja ļoti ilgo atšķirtību no Latvijas. “Nekas nav cilvēkam dārgāks par dzimteni, un tikai liela bēda, liela nelaime spiež viņu meklēt laimi plašā pasaulē. Nekur nav maizes bez garozas, visām zemēm ir gan savas labās, gan sliktās puses. Un tomēr, dzīvojot šajā valstī, es jau no bērnības esmu vairāk atrauts no dzimtenes, nekā ja es dzīvotu Amerikā. Es nejūtos vainīgs kaut kādā iedzimtā grēkā, lai samierinātos ar to, ka jau no dzimšanas esmu ieskaitīts “tautas ienaidniekos”, iznīdējamā šķirā, “otrās zortes” cilvēkos. Un nespēšu ar to samierināties nekad,” viņš rakstīja kādā no savām vēstulēm.
Vai garā nesalaužamais zemgalietis beidzot bija kļuvis citāds? Domājams – ne. Kad 1979. gada 23. augustā 45 okupēto Baltijas valstu cilvēktiesību aizstāvji parakstīja Baltijas hartu, ko dēvē arī par 45 baltiešu memorandu, to vidū bija arī Juris Ziemelis. Šis dokuments tika adresēts PSRS, VFR, VDR un Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām, kā arī ANO ģenerālsekretāram. Tajā bija prasība anulēt 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktu un novērst tā sekas.
Kad pagājušā gadsimta 80. gados nodibināja grupu “Helsinki-86”, Juris Ziemelis bija aktīvs tās dalībnieks, faktiski neoficiālais līderis. Jau būdams ļoti slims. Viņš savu spēju robežās apmeklēja mītiņus, kur uzstājās ar publiskām runām, sagatavoja un parakstīja visdažādākos dokumentus, tikās ar citiem politieslodzītajiem, kā arī pieņēma un uzklausīja ikvienu, kurš vēlējies ar viņu tikties un aprunāties. Šādu cilvēku bija daudz.
Jura Ziemeļa mūžs aprāvās 47 gadu vecumā 1988. gada 28. decembrī. Ir pamatotas aizdomas, ka viņa ātrajā aiziešanā, līdzīgi kā Gunāram Astram, vainojama ir VDK.
