Pagājušajā nedēļā Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, atzīmējot pastāvēšanas 100. dzimšanas dienu, notika kārtējā atvērto durvju diena — šoreiz 3. akūtajā nodaļā, kur ārstējas vīrieši.
Pagājušajā nedēļā Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, atzīmējot pastāvēšanas 100. dzimšanas dienu, notika kārtējā atvērto durvju diena — šoreiz 3. akūtajā nodaļā, kur ārstējas vīrieši.
“Tas nozīmē, ka šajā nodaļā ārstējas pacienti, kuri ir bīstami sev vai apkārtējiem cilvēkiem. Šeit ir pacienti no visiem Vidzemes rajoniem. Vidējais viņu ārstēšanās laiks ir 37,48 dienas, un tas starp visām nodaļām ir visīsākais slimnīcā. Tas nozīmē, ka mēs strādājam intensīvi un efektīvi,” skaidro nodaļas vadītāja Liene Lapiņa.
Garīgas slimības nenāk brēkdamas
3. nodaļas pacientus ārstē ar visjaunākās paaudzes medikamentiem, kādi nu pasaulē ir pieejami. Nodaļas vadītāja uzskata, ka nodrošinājums ir pamatīgs un tieši tas dod labus ārstēšanas rezultātus. Šajā nodaļā darbs ir bīstams. Ārste rāda slimniekiem atņemtos bīstamos priekšmetus, no kuriem izveidota īpaša ekspozīcija. Tie ir aukstie ieroči, no karotes izveidota ārdurvju atslēga un pašgatavota elektrospirāle čefīra (ļoti stipra tēja) vārīšanai. Taisnības labad jāsaka, ka šīs lietas izgatavotas sen. “Pēdējā laikā attieksme ir mainījusies. Garīgas slimības nenāk brēkdamas. Neviens nezina, kurā brīdī tās var skart mūs vai mūsu radiniekus un paziņas. Iemesli mēdz būt dažādi — fiziskas galvas traumas, psihotraumas un krīzes situācijas dzīvē,” stāsta L. Lapiņa.
Aizliegtie rīki nav nepieciešami
Kad cilvēks ir nokļuvis slimnīcā, personāls cenšas, lai apkārtējā vide būtu maksimāli saudzējoša un neizskatītos pēc slimnīcas, kā tautā mēdz teikt, pēc trako mājas. Arī personāla attieksme ir pacientus atbalstoša. Ja slimnieki to jūt, nekādi nelegālie un aizliegtie rīki nav nepieciešami.
Kad L. Lapiņa 90. gadu sākumā sāka strādāt slimnīcā, tajā ārstējās 100 pacientu. Nodaļa nevar izplesties telpas ziņā. Tagad, kad tur ir tikai 40 slimnieku, daļa no viņiem uzturas mazajās palātās, kuras ir divvietīgas, trīsvietīgas un četrvietīgas. Tās ir nodaļas ekstras. Agrāk palātās nebija mazāk par 10 slimniekiem. Bīstamākie pacienti atrodas uzraugāmajā palātā, un viņus pieskata īpaši. Viņiem ir arī sava atpūtas un ēdamistaba, labierīcības un smēķētava.
Diemžēl daudzi pacienti slimnīcā nonāk atkārtoti. Tādu, kuri ārstējas reizi mūžā, ir maz. “Dzīve ir paradoksu pilna. Daudziem slimnīcā nokļuvušajiem sadzīves apstākļi ir ievērojami labāki nekā mājās — siltums, tīri paladziņi, bezmaksas ēdināšana un pozitīva apkārtējo attieksme. Tas ir absurdi, tā tam nevajadzētu būt,” pārliecināta nodaļas vadītāja. Gadās, ka cilvēkam nav nepieciešama ārstēšanās stacionārā, taču labāku sadzīves apstākļu dēļ viņš visiem spēkiem cenšas atgriezties ārstniecības iestādē. Tas ir labs rādītājs par 3. nodaļu. Pacientiem notiek šaha, dambretes un novusa turnīri, mākslinieciskās pašdarbības konkursi. Puiši dzied un lasa dzeju. Pacientu klubs organizē arī dejas kopā ar sieviešu nodaļas iemītniecēm. Ja sabiedrībā šie cilvēki ir kā baltie zvirbuļi, tad slimnīcā viņi īpaši neizceļas, tiek pieņemti un saprasti.
Gandrīz kā parastā slimnīcā
3. nodaļā savulaik strādāja domes priekšsēdētāja Velga Graumane. Viņa arī piedalījās šīs nodaļas prezentācijā. “Savu veco nodaļu nepazinu. Tā ir sasniegusi Eiropas līmeni. Viss ir gaišs un skaisti sakopts. Kādreiz tur smagi slimos sēja pie gultām. Tagad viss ir pozitīvi mainījies,” priecājas V. Graumane.
Ejot pa nodaļas telpām, tiešām pārsteidz lielā sakārtotība. Gaitenī iekārtota kāda pacienta fotogrāfiju izstāde. Tās autors Aldis ir liels dabas mīļotājs. Ja no pārējām telpām ar īpašu nožogojumu nebūtu atdalīta īpaši uzraugāmā palāta, tad pirmais iespaids rada priekšstatu, ka esmu iegājis visparastākās slimnīcas terapijas nodaļā. Nodaļas vadītāja laipni pārmij dažus vārdus ar tiem pacientiem, kuri vēlas būt pieņemti un uzklausīti.
Atvērto durvju dienai bija gatavojušies gan pacienti, gan apkalpojošais personāls. Tāpat kā 6. nodaļas prezentācijā bija aplūkojama izstāde ar pacientu darinājumiem un klausāms koncerts.
