Savā ziņā uzskatu sevi par kolekcionāru. Tiesa, nekrāju neko mantisku. Kolekcionēju garšas. Neesmu nekāds kulinārais guru un nebraukāju apkārt pa pasauli, meklējot kaut ko īpaši autentisku. Mans mērķis ir ļoti pieticīgs, un jau daudzus gadus ikvienā vietā, kur esmu, cenšos ieraudzīt un nobaudīt Krakovas desu. To meklēju arī pie attāliem tirgotājiem nule notikušajā robežtirgū Valkā un Valgā. Diemžēl nekā. Es nezinu, kāpēc tieši Krakovas desa iekritusi sirdī. Varbūt bērnības trauma, varbūt tāpēc, ka padomju laikā tā veikalu plauktos parādījās tik reti, varbūt izziņas kāre, cik ļoti tagad šīs desas atšķiras cita no citas. Padomju laikā konkrētā nosaukuma desas izgatavošanas tehnoloģija bija dzelžaini precīza un tā garšoja vienādi jebkurā republikā. Esmu labi ielāgojis šo īpašo garšu. Tā ir pusžāvētā jeb pusdūmu desa, kas sastāv no liellopa, cūkgaļas un speķa gabaliņiem, caur kuriem jūt izteiktu ķiploka, ķimeņu, smaržīgo piparu un dūmu garšu. Protams, tā nav formulējama vārdos. Tagad, ieraugot kādu neredzētu šīs šķirnes ražojumu, noteikti nobaudu. Esmu to pircis pašā Krakovā, tiesa, tur šāda nosaukuma desa izskatījās pavisam citādi. Lieliski atceros, kā tā pirms vairākiem gadiem garšoja Klaipēdā Lietuvā, kas man šķita visīstākā. Manuprāt, tuvu autentiskajai bija arī pirms nepilniem diviem gadiem iegādātā Tallinas tirgū. Latvijā ražotās ir tik atšķirīgas, ka dažām lētajām atlicis tikai nosaukums. Esmu redzējis pat tādas, kas vairāk atgādina sardeli, nevis ierastā pakava formu. Arī to cena ir ļoti lielā amplitūdā. Šīs pārdomas nebūt nav nostalģija pēc tā laika, kad desām nepievienoja sojas miltus, konservantus, garšas pastiprinātājus un citas entās E vielas. Tomēr ne reti atmiņās ataust bērnības garšas, un tas ir tikai normāli.
