Atsevišķu cilvēku grupas, turklāt iespaidīgā skaitā, šos divus datumus piefiksē ļoti akurāti. Tas attiecas uz makšķerniekiem un skolēniem. Es gan pilnībā neesmu pārliecināts, ka arī pozitīvā gaisotne abos gadījumos ir uz pacēluma viļņa, bet, kas attiecas uz makšķerniekiem, pilnīgi noteikti tā ir emociju virsotne, jo 1. maijs ir laivošanas un līdaku spiningošanas sezonas sākums. Nepārprotami sava veida svētki šis brīdis ir arī copes lietu veikaliem, jo maz ir makšķernieku, kam neinteresētu noķert vienu no mūsu ūdeņu plēsīgākajām zivīm.
Kur tu esi, līdaciņa?Kur meklēt līdaku sezonas sākumā. Pieredze rāda, ka līdaka joprojām šajā laikaposmā uzturas krasta tuvumā, kur tā nesen ir nārstojusi. Turklāt izvēlas tās vietas, kur ir zāļaināks. Taču te ir atšķirības starp šo brīdi, kad zāle vēl daudzviet nav izaugusi virs ūdens līmeņa, un vasaras laiku, kad zāļainos posmus labi var redzēt. Līdz ar to sezonas atklāšanā, tas ir pašreiz, vislabāk no mānekļiem izmantot gumijas zivis ar pretzāļu āķiem un bez vai ar nelielām svina galvām. Ezeros līdaka dzīvosies līdz pusotra metra dziļumam, bet upēs būs atrodama uz krasta zemūdens kantīm, kā arī klusos aizstraumes līčos. Tiem, kas dodas uz licencētām copes vietām, lai neiekultos nevajadzīgās nepatikšanās, der ieskatīties internetā, attiecīga novada pašvaldības mājaslapā, jo mums ir vietas, kur ar īpašiem rīkojumiem paturamo līdaku skaits (vienā copes reizē) maijā ir atšķirīgs no jau ierastajām piecām zivīm.
Kārtējais īpašais gadsAr līdakām šogad atkal tā interesanti sanācis – jo vairāk uz Latvijas ziemeļu galu, jo sliktāka cope. 1. maijā, sezonas atklāšanas dienā, piemēram, Burtnieku ezerā izbrauca ap 400 laivu, bet rekordu, šķiet, sasniedza Liepājas ezers, kur inspektori, apbraukājot makšķerniekus, spēja saskaitīt ap 600 laivu. Šādos apstākļos, šķiet, zivij nav kur palikt, jo praktiski visi, vismaz Liepājas ezerā, savus ūdens braucamrīkus slidināja pa ūdens virsmu nevis ar airu, bet gan iekšdedzes dzinēju palīdzību. Tik seklā ezerā (kaut gan ūdens līmenis bija manāmi pakāpies) tā vien likās, ka zaļsvārcēm nāksies pašām kāpt krastā, citādi ar motoru dzenskrūvēm tās vienkārši sablenderēs. Turklāt jāņem vērā, ka šajā ūdenskrātuvē vismaz maijā krasta zona ir zem ornitoloģiskā lieguma. Tātad ezera apmakšķerējamā platība automātiski samazinājās par 20 līdz 30 %. Protams, pēc Latvijas mērogiem, Liepājas ezers nav nekāds mazais un garākajā vietā tas sasniedz 16 kilometru atzīmi. Ir kur izvērsties, lai gan tie, kas brauc uz šo ezeru gadu no gada, jau aptuveni apjauš, kur zivis sezonas sākumā ir apmetušās. Tajā pašā laikā, kad Liepājas ezers itin dāsni dāvāja savu līdaku bagāžu, Burtnieks bija izlēmis visu šo pasākumu sabremzēt. Starp citu, arī tik labi pazīstamais Lobes ezers uz atklāšanas dienām “nolika spiningotājus uz lāpstiņām” pēc pilnas programmas. Vēl pilnībā droši varu pieminēt, ka ļoti labi lomi cēlās abos Pierīgas Baltezeros – kā Lielajā, tā Mazajā. Arī Baznīcas līcī Koknesē varēja itin sparīgi pasportot, kaut gan līdaku izmēri nebija tie dižākie, tomēr copes prieks nelika vilties.Visu šo aprakstot, neatstāj tāda dīvaina sajūta, ka daudzās vietās esam tomēr pacentušies spiningotājus ielaist par agru, jo izvilktajos lomos līdakas vēl bija pilnas ar ikriem. Tas gan neattiecas uz Kurzemi. Tātad atkal un atkal atgriežos pie tās likumu izstrādes sadaļas, kas liek vai liktu kļūt nedaudz elastīgākiem. Nav jau mums jāapgūst nekādi tūkstoši kvadrātkilometru, lai ilgā un garā procesā varētu noteikt un nosaukt lielākās ūdenskrātuves, kur atļaut 1. maijā sākt spiningošanu un kur ne. Kaut vai vēl viens piemērs – Mazā Jugla. Man ir vairāki paziņas, kas šeit “ganās” regulāri un vēl tagad, maija pirmajā trešdaļā, ziņo par līdakām, kas ir pilnas ar ikriem. Tas pārdomām nākamajam gadam un varbūt sasniegs dzirdīgas ausis, par to, protams, parūpēšos arī pats.
Ir sākusies jauna ēra? Jauna ēra? Tas saistībā ar paša pieredzi. Jau vairākus gadus cīnījos ar dažādiem rūpnīcas brāķiem attiecībā uz jau gatavām titāna un metāla pavadām. Visbiežākā problēma skāra tieši šo pavadiņu skavu stiprinājumu vietas, kas raisījās vaļā visnepiemērotākajās vietās un brīžos. Cik skaistas zivis netika palaistas! Tagad mājas darbos esmu sagatavojis un pārgājis uz florkarbona pavadām un vismaz sezonas sākumā neesmu piedzīvojis vilšanos. Ņemu auklas resnumu ap 0,4 milimetriem, 40 centimetru garumu un darbojos bez problēmām. Jā, pirmajā brīdī šķiet, ka maksāt ap 13 eiro par 35 metriem auklas ir dārgi, bet tajā pašā laikā esmu piedzīvojis arī tādus brīžus, kad, spiningojot ar metāla pavadām, esmu vienā copes reizē pazaudējis trīs ļoti labus voblerus – katrs maksāja ap 20 eiro. Automātiski rodas jautājums: un kam man tas ir vajadzīgs? Līdaka pavadiņu florkarbonu nepārkož, jo tas ir no cieta materiāla, bet tajā pašā laikā saglabā elastīgumu. Turklāt metāla pavadiņas, kā jau zinām, pēc katras trešās līdakas sagriežas spirālē un praktiski ir izmetamas. Vai tā nav? Florkarbonam, protams, pēc katras zaļsvārces ir jāpaseko līdzi, bet, ticiet man, pārsvarā ar vienu 40 centimetru pavadu var nostrādāt ar 20 līdz 30 līdaku.
Jautājumi, jautājumiSpiningošanas sezonai sākoties visbiežāk uzdotie jautājumi ir saistīti ar pītajām auklām, jo patiesībā, ja tā padomā, ar monofilajām auklām spiningo vairs tikai retais. Tajā pašā laikā visbiežāk uzdotais jautājums ir, kāpēc pītās auklas metiena brīdī veido mezglus. Pirmkārt, pievērsiet uzmanību pašai auklai, kuru pērkat veikalos. Auklas klājienam uz spolītes ir jābūt ideāli gludam. Ja tas ir ar pauguriem un nekārtīgā klājumā, šādu auklu labāk nepirkt, jo ir gandrīz simtprocentīga pārliecība, ka tas ir kāds pakaļdarinājums “kreisajā” rūpnīcā. Otrkārt, pārbaudiet, cik viegli strādā jūsu spoles lociņa auklas uztīšanas un novadīšanas rullītis. Vai tas kādā brīdī kaut kur neķeras. Uzmanība jāpievērš, kā spole pie auklas uztīšanas uzkrāj uz kasetes auklu. Visam un visur ir jābūt vienādā klājumā. Ja tā nav, ir problēma spolē. Vēl kāds padoms. Es saprotu, ka mums joprojām mīļš ir rotējošais vizulis (rotiņš). Taču šis māneklis ir ļoti tendēts uz auklas savērpšanu, ja vien perfekti nestrādās kāds no pavadiņas griezuļiem. Šoreiz arī viss. Ne asakas!
