Jau vairākus gadus man absolūti vienaldzīga ir Latvijas nopietni mērķtiecīgā virzība uz Eirovīzijas dziesmu konkursu, un, ja godīgi, kad rakstu šīs rindas, pat nezinu, kurš šogad uzvarēja.
Jau vairākus gadus man absolūti vienaldzīga ir Latvijas nopietni mērķtiecīgā virzība uz Eirovīzijas dziesmu konkursu, un, ja godīgi, kad rakstu šīs rindas, pat nezinu, kurš šogad uzvarēja. Mani tas neinteresē.
Eirovīziju pieminu vien tāpēc, ka sestdienas vakarā, kad televīzija translēja vietējo atlases koncertu un TV skatītāji atkal izraudzījās savas valsts sūtni, kurš dziedās kaut kur Eiropā (nezinu, kur) bija pagājusi tikai aptuveni diennakts pēc ugunsgrēka Alsungas pansionātā. Tur dzīvi sadega 24 cilvēki. Viens skaitās pazudis bez vēsts.
Nu jā. Tā nu kāds ņems un uz nedēļu atcels tik svarīgu pasākumu kā Eirovīzijas vietējo konkursiņu, lai valsts izrādītu cieņu saviem iedzīvotājiem, turklāt nespējīgiem par sevi parūpēties, kuri aizgāja bojā ne savas vainas dēļ.
Taču, salīdzinot ar cilvēku dzīvībām, tā ir pseidovērtība. Daudz ko līdzīgu mums cenšas iebarot, lai mēs nedomātu. Piemēram, par to, kāpēc valdība vilcinās kaut ko darīt, lai beidzot apturētu inflāciju Latvijā? Un ja nu cilvēki sāks prasīt atbildes masveidā?
Vienkārši stulbi izskatās jebkāda bezvērtīga informācija iz “slavenību” privātās dzīves pret ziņu, ka no gripas izraisītām komplikācijām nomira 16 gadu vecs zēns, jo zvanu pieņemošā dispečere bija pārslogota un nevis rūpīgi izvaicāja zēna māti, bet sāka viņu audzināt. Tad kāpēc dispečere bija pārslogota? Cik ilgi vēl medicīnā trūks darbinieku?
Tās ir īstās lietas, kuras attiecas uz mums visiem.
