127. turpinājums. Labs, kas labi beidzas. Elga Kagaine beidza Universitāti un kļuva par redzamu valodnieci.
127. turpinājums
Labs, kas labi beidzas. Elga Kagaine beidza Universitāti un kļuva par redzamu valodnieci.
Otra paciemošanās Pētera dzīvoklī bija ļoti īsa. Kādu pusstundu papļāpājuši par studiju biedru gaitām, mēs gājām katrs uz savu pusi. Pēteris sacīja, ka viņam jāiet uz randiņu, bet es paguvu ievērot, ka viņš no skapja izņem pistoli un ieslīdina to iekškabatā. Tajā īsajā sarunā viņš vēl man paguva pastāstīt par kādas VDK inspirētas akcijas neizdošanos. Runa bija par Jāņa Jaunsudrabiņa plānoto atgriešanos Latvijā, kas pēdējā brīdī izjuka. Vainīgs bijis “kāds idiots”, liekas, ne visai veiksmīgi izraudzīts pārstāvis no Kultūras sakaru komitejas, kurš speciāli braucis uz Berlīni, lai tiktos ar Jaunsudrabiņu. “Tas idiots” esot mudinājis rakstnieku, lai tikai drīzāk braucot atpakaļ uz Latviju, jo dzimtenē viņu gaidot trīs lieli labumi. Pirmkārt, trīsistabu dzīvoklis pilsētas centrā. Otrkārt, vieglā automašīna. Treškārt, Tautas rakstnieka goda nosaukums, kam līdzi nāk personālā pensija. Tad, lūk, Jaunsudrabiņš par šādiem materiālas dabas piedāvājumiem esot līdz sirds dziļumiem aizvainojies, sacījis, ka viņš dzimteni par mantu nepērkot.
Arī es rakstnieku uzskatīju par dziļi tikumisku cilvēku, kuram tik rupjā veidā izteikti priekšlikumi nav pieņemami principā, bet Pēteris manu spriedelēšanu pārtrauca ar vārdiem:
— Tu nemaz nezini, cik daudz var panākt ar naudu!
Vienureiz viņu satiktu kopā ar ļoti jauku meiteni, liekas, toreizējās Valsts bibliotēkas darbinieci. No sirds nopriecājos par Pētera labo gaumi līgavas nolūkošanā. Tāpēc vēlāk biju gauži pārsteigts, ka viņš apprecēja gluži citu jaunkundzi. Izdevīgā brīdī atļāvos noprasīt pavisam atklāti, kāpēc viņš neprecēja to jauko un mīlīgo bibliotekāri. Par atbildi dzirdēju vienīgi ilgu ņurdēšanu. Tā Peterim bija veca mode — kad nevēlējās atbildēt, tad ņurdēja. Tikai vēlāk uzzināju, ka visiem čekistiem pirms nodomātās precēšanās vajadzējis priekšniecībai iesniegt noskatītās līgavas kandidatūru. Tomēr priekšniecības akceptētā laulība ar “derīgo sievu” Pēterim nebija laimīga, pēc vairākiem kopdzīves gadiem viņi izšķīrās, katrs uzņemdamies audzināt vienu bērnu. Otrreiz, cik zinu, viņš neapprecējās, dēla audzināšanā godprātīgi pildot gan tēva, gan mātes funkcijas. Kādā žurnālā Pēteris bija redzams kā dēla skolas vecāku komitejas loceklis. Kādreiz vēlāk — tā laikam bija mūsu pēdējā tikšanās — Pēteris sēdēja Vērmaņdārzā uz soliņa, pirmais ieraudzīja mani un aicināja patērzēt. Nekāda garā runāšana gan neiznāca, jo viņam, kā varēja spriest, parkā norunāta tikšanās ar kādu vajadzīgu cilvēku, tāpēc paguvu noprasīt par paša personīgo dzīvi. Teicu, lai taču ņem citu sievu, uz ko Pēteris atbildēja ar mazliet samākslotu joku:
— Kāpēc mums, diviem jaunekļiem, jāprecas, ja mums pietiek ar meitenēm?
Sekojošie aizrautīgie, bet teatrālie smiekli liecināja, ka šajā jokā slēpjas skumja patiesība. Pēteris prata sievietēm iepatikties, bet drīz vien atklājās arī viņa pasmagais raksturs. Liekas, viņš pats to apzinājās.
Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā mēs saskrējāmies pietiekami bieži, lai no pārrunātā saglabātos atmiņā arī konkrētas detaļas.
Turpmāk vēl.
