Krievijas presē parādījies asprātīgs apzīmējums tam demokrātijas paveidam, ko Kremļa politologi mēģina definēt kā suverēno demokrātiju, bet kam praksē ir visai izteiktas diktatūras iezīmes.
Krievijas presē parādījies asprātīgs apzīmējums tam demokrātijas paveidam, ko Kremļa politologi mēģina definēt kā suverēno demokrātiju, bet kam praksē ir visai izteiktas diktatūras iezīmes. Tāpēc atjautīgi ļaudis šo valsts pārvaldes hibrīdu iesaukuši par demokratūru.
Ir daži paņēmieni, kā cilvēku uzmanību novērst no iekšzemes samilzušajām problēmām. Sevišķi izdevīgi ir meklēt ārējos ienaidniekus. Piemēram, 15. februārī, kad Igaunijas parlaments lēma par padomisko pieminekļu likteni, daži televīzijas kanāli 80 procentus raidlaika veltīja “igauņu fašistu” gānīšanai. Vienīgi populārais žurnālists Novoprudskis atgādināja, ka Krievija ir PSRS laikā veikto nedarbu seku mantiniece, bet PSRS varas iestādes bez jebkādiem likumiem novāca simtiem vēsturisku pieminekļu. Ka tā ir balta patiesība, apliecinās ikviens latvietis, minot nesen atjaunotos pieminekļus Rēzeknē, Jelgavā, Cēsīs un vēl kādu desmitu citviet. Jā, varam minēt, ka, tikai pateicoties slavenajai Muhinai, Rīgā tika saglabāts Brīvības piemeneklis, bet Melngalvju nama pamati tika saglabāti, apberot tos ar zemes kārtu.
Vai aukstā kara pieteikums?
Krievijas prezidentu Putinu laikam bija sakaitinājis ASV jaunais aizsardzības ministrs Roberts Geitss, kad Krieviju pieskaitīja neprognozējamām valstīm. Ar šādu spriedumu tika attaisnota NATO vēlme Čehijā un Polijā izvietot raķešu pārtveršanas kompleksu. Čehijā paredzētais radars spētu novērot visas militārās aktivitātes 4500 kilometru rādiusā.
Rezultāts bija tāds, ka Putins ieradās uz Drošības konferenci Minhenē, kaut agrāk uz šādām apspriedēm Krievijas vadītāji nebrauca. Tagad daudzi analītiķi mēģina uzminēt, kāpēc Putins bijis tik skarbs, sodoties par ASV demokrātijas nepilnībām un tieksmi uzurpēt pasaules žandarma lomu. Interesantu secinājumu izdarīja Sergejs Dorenko, kurš Putina uzbraucienus amerikāņiem salīdzināja ar beigta tīģera ādas plosīšanu. Jo tas redzams aizvien lielākam skaitam cilvēku, ka Džordža Buša kurss ir bankrotējis, un ASV vairs nebūt nevar lepoties ar savu agrāko pārākumu. Faktiski Putins nepateica neko jaunu, jo Buša valdību pašu mājās daudz stiprāk kritizē Demokrātu partija, tajā skaitā prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, bet pašmāju kritika nekad netiek uztverta tik slimīgi. Zīmīgs bija Putina nediplomātiskais tonis, kas atsauca atmiņā Hruščova dauzīšanu ar kurpi pa malahīta tribīni ANO. Krievija, kas nedaudz atspirgusi pēc naftas dolāru injekcijām, tagad acīmredzami vēlas, lai pasaule ar atdzimstošo impēriju sāktu no jauna rēķināties.
Socioloģiskās aptaujas liecina, ka 81 procents Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka viņi nav piederīgi Eiropai.
Sapnis par gāzes karteli
Naftas cenas pasaules tirgū lielā mērā nosaka starptautiskais kartelis OPEC, kurā pirmo vijoli spēlē Saūda Arābija. Kad arābi septiņdesmito gadu sākumā gribēja sodīt imperiālistus, OPEC samazināja naftas ieguvi, panākot neredzētu cenu kāpumu. Krīzes situācijā “imperiālisti” radīja ekonomiskas tehnoloģijas, samazinot degvielas patēriņu par 30 procentiem, un tad Kuveitas naftas ministrs sacīja: “Mēs naftu nevaram dzert, mums tā jāpārdod.” Un viss atkal nokārtojās.
Kad astoņdesmito gadu otrajā pusē prezidentam Reiganam uz galda nonāca ekspertu secinājums, ka PSRS ekonomika ir sabrukuma priekšvakarā, amerikāņi panāca vēsturisku līgumu ar Saūda Arābiju, proti, ASV arābiem pārdeva lielu moderno ieroču partiju, bet OPEC par atlīdzību tik strauji kāpināja naftas ieguvi, ka tās cena pasaules tirgū nokritās līdz 12 dolāriem mucā. Un PSRS ekonomika sabruka.
Minu šos faktus, lai izprastu, kāpēc Putins brauca uz tām arābu zemēm, kuras līdz šim uzskatītas par lojālām Rietumiem. Solīja piegādāt ieročus, lai tikai amerikāņi nesadomā atkārtot Reigana laiku modeli. Bet labi zināms, ka musulmanis gan būs laipns un smaidīgs, bet praksē vienmēr vadīsies pēc izdevīguma principa.
Putina dusmām Minhenē bija vēl kāds iemesls. Tuvojas jaunas vēlēšanas, tāpēc Putins meklē sev piemērotu amatu nākotnei. Tiek būvēts Baltijas jūras gāzes vads, un Putins cerēja, ka Vācija atvēlēs savu teritoriju milzu gāzes krātuves izveidei, lai no turienes Kremlis turpinātu šantažēt visu Eiropu. Tieši uz šāda starpvalstu gāzes koncerna vadību cerēja Putins, bet “nepateicīgā” Merkele šo plānu noraidīja. Šrēders gan būtu piekritis…
Paralēli tam Maskavas politiķi sapņo par Eirāzijas mēroga gāzes karteļa izveidi. Turkmenistāna arī tagad Krievijai piegādā visai lētu gāzi, ko Krievija pārdod tālāk par pasaules cenām. Sapņojumā tiek iekļauta Irāna, dažas arābu zemes, arī Alžīrija un Tunisija. Bet paliek Azerbaidžāna, Kazahstāna, Norvēģija, Lielbritānija, kas pēc karteļa netīko, un bez šīm valstīm vienotu cauruļu tīklu izveidot gandrīz nav iespējams. Bet kas tas par karteli, ja Krievija nevarēs diktēt cenas un grozīt krānus?
Jaunas realitātes
Putina sodīšanās par amerikāņu iedibināto vienpolāro pasauli vairs neatbilst īstenībai. Aizvien noteiktāk pasaules ekonomikā sevi piesaka valstu grupa, ko apzīmē ar BRINK — Brazīlija, Indija, Ķīna. Kamēr Brazīlija sevi par gandrīz 80 procentiem nodrošina ar biodegvielu, tikmēr Indija un Ķīna pieprasa aizvien vairāk naftas un gāzes.
Šāda situācija valstīm dod lielākas manevra iespējas, ko ekonomikā sauc par diversifikāciju. Krievija, izpletusies pāri diviem kontinentiem, šo apstākli var izmantot veiksmīgi savā labā, vajadzīgs tikai izbūvēt naftas un gāzes vadus austrumu virzienā. Un ne tikai. Putins labi saprot, ka valsts nevar dzīvot tikai no energoresursu eksporta, tāpēc tiek forsēts militāri rūpnieciskais komplekss, tāpēc Sergejs Ivanovs tiek atbrīvots no tiešās Aizsardzības ministrijas vadības, lai premjera pirmā vietnieka amatā spētu nodrošināt ekonomikas un līdz ar to eksporta pārslēgšanu uz militārajām sliedēm. Lai nu ko, bet ieročus krievi prot ražot, kamēr civilās nozares aizvien tālu atpaliek no pasaules līmeņa.
Dažkārt dzirdēts viedoklis, ka Krievija naftas dolāru pārpilnības apstākļos maz rūpējas par reformām ekonomikā. Tā ir daļēja taisnība, bet interesanti tas, ka atsevišķi uzņēmēji, kas groza miljardus, ne bez Putina piekrišanas maina profilu, solot nodarboties ar ūdeņraža izmantošanas iespējām autotransportā.
Kas attiecas uz Krievijas pārliecību, ka bruņojumā ieviestās raķetes “Topoļ” ir tik brīnumainas, ka nekādi NATO radari Čehijā tās nespēj atklāt, tad jāatgādina, ka mūsdienu pasaule ir pārāk trausla, lai paļautos uz elektronisko ierīču brīnumspējām. Ja kāda agresīva valsts gribēs, tad vienā mirklī visas pasaules datori un mobilie telefoni pārstās darboties, bet katram jaunam ieroču veidam drīz vien tiek radīti pretieroči. Un kas notiktu ar krievu raķetēm, ja nosacītā pretinieka hakeri “atkostu” noslēpumā turēto vadības sistēmu un baiso raķeti lidojuma laikā pagrieztu atpakaļ? Es nefantazēju, es runāju par reālām iespējām. Bezatbildīgi plātīties ar kaut kādu raķešu pārākumu, jo sevišķi situācijā, kad Krievijai neviens negrasās uzbrukt.
