Esi kā koks, tik stiprs un lepns.
Esi kā koks, tik stiprs un lepns,
Visiem vējiem, kas spītīgs pretim stāj.
Zarus droši pretim saulei cel,
Lai gaismas spēku sajūt sirds.
Esi kā koks, tik pacietīgs un sīksts.
No savas tēvu zemes spēkus smel.
Un, ja tavā stumbrā kāds brūces cērt,
Neļauj nevienam ieraudzīt asaras acīs.
Esi kā koks, tik tik maigs un cēls,
Savā paēnā putniem mājas drošumu dod,
Vientuļam gājējam atpūtu savā tuvumā
ļauj
Un spēkus uzkrāt skaņu burvības veldzē.
Esi kā koks, tik brīvs un gudrs,
Iemāci arī man, kā vēja neizbīties.
Kā putni lido un atgriežas mājup,
Kā sāpēs nesalūzt, bet spītīgi pretī saulei
augt!
Būšu es maza, tāla zvaigznīte, kas katru nakti caur mākoņu logu raudzīšos, kā tu kuplo un drosmīgi klusējot dzīvības priekā katru rītu acis ver. Es klusajās naktīs blakus tev būšu un tikai raudzīšos tevī… Dienā tev manis nevajag… Vai gan to nožēlot? Tu esi man, un es tev būšu.
