Jānis Ozols (18 gadu) savu dzīves stilu raksturo kā mierīgu.
Jānis Ozols (18 gadu) savu dzīves stilu raksturo kā mierīgu. Bet dzīvot, viņaprāt, vajadzētu kā pa viļņiem: augšup — lēnītēm, lejup — strauji.
“Kādiem cilvēkiem šolaik vieglāk dzīvot? Tādiem, kuri nedaudz lido, nepievērš uzmanību sīkumiem. Protams, ir labi, ja domā par rītdienu, tomēr īpaši nav ko satraukties,”spriež Jānis.
Viņš mācās Smiltenes ģimnāzijā. Dzīvo nomaļās mājās Launkalnes pagastā netālu no Silvas, aiz “Vecsautiņu” avotiņa. Uz skolu pilsētā vienmēr iet kājām pa meža ceļu, arī tumšajos un aukstajos ziemas rītos vai rudens slapjdraņķī. Arī uz mājām — kājām. Laika nogrieznī mērot, ceļš ilgst 40 līdz 50 minūtes — atkarībā, no tā, vai Jānis klausās mūziku. Ritmiska mūzika paātrina tempu.
“Ejot var koncentrēt domas, izdomāt daudz ko labu,” viņš speciāli izvēlējies šādu pārvietošanās veidu.
Ejot galvā dažreiz rodoties arī dzejas rindas. Taču Jānis tās nepieraksta, vēlāk aizmirst un pat necenšas atcerēties. Viņš sevi neuzskata par literātu. Līdz šim sacerējis tikai divus dzejoļus un abus — piespiedu kārtā, lai būtu ko runāt skolas pasākumā. Dzejolim “Mirusī laimes pasaka” vienu rindiņu par saindēto specvienību paņēmis no reperu Reinšteina un bū-š dziesmas.
Patiesībā Jānim patīk tehnika, fizika un tamlīdzīgas lietas. Pats pieļauj, ka varētu studēt kaut ko no inženierzinātnēm.
Par vērtībām dzīvē Jānis uzskata ģimeni, draugus. Kad uznāk grūtāki brīži, palasa draudzenes atsūtītās īsziņas. Tās viņa jauki rakstot.
***
Jānis Ozols (Ozz)
Mirusī laimes pasaka
Laikos, kad pasaule
Vairs nav tīra un balta,
Pa pasauli naida saindētie klīst.
Nav vairs mājā garu un rūķu,
Jo tie pārdodas tepat uz stūra.
Nav vairs prinča,
Un princese sen aizbēgusi —
Viņu saindēto specvienība meklē.
Karalis karaļvalsti ieķīlājis,
Nu tronī īrētā sēž viens
Un laimi meklē pudelē.
Sen jau karaliene pārdozējusi,
Baiļu un nabadzības
Citā pasaulē dzīta
Sev karali meklēt no jauna.
Vēl aizvien tēva mājās
Muļķi uz lāvas sēž.
Un šad tad tie atrod skaidrību
Litrā vai divos,
Jo tiem strādāt negribas:
Viņi atturas.
Vēl pasakas daļa tik dzīva,
Kur veco uz mežu vedam,
Lai vilki ziemās nemirtu no bada.
