Ilgonis lēni šļūca mājās no makšķerēšanas. Puskusušais sniegs žļurkstēja zem smagajiem zābakiem, saulīte sildīja muguru.
Ilgonis lēni šļūca mājās no makšķerēšanas. Puskusušais sniegs žļurkstēja zem smagajiem zābakiem, saulīte sildīja muguru. Smagā ziemas jaka un bļitkotāja piederumu ekipējums padarīja katru gājēja soli tik smagu, ka likās — viņš pilnībā ir kā samircis. Viņš vienkārši vilkās.
Makšķernieka solis kļuva arvien lēnāks, jo paša uzburtā ainiņa gaitu palēnināja. Viņš ienāks mājās. Sieva droši vien šiverēs pa virtuvi. Tad atskanēs īgna balss — atvilkies gan? Un tad viņam būs jāskaidro, kāpēc atkal devās copēt, nevis izvēlējās apciemot sievasmāti slimnīcā kā pārējie ģimenes locekļi. Pēc tam sajutīs elpu. Kaut uzēsta branga speķa maize ar ķiploku, tomēr sievas jutīgais deguns noteikti saodīs šņabīša smaku. Daudz jau neizdzēra — vairāk par 100 gramiem nebija.
Bet lai pasaka viens cilvēks — kāpēc par copēšanu vienmēr jātaisa tik liels tracis!? Ne viņš kāds dīkdienis, ne dzērājs! Mīl sievu un bērnus, palēnām ceļ mājiņu.
Patīk Ilgonim savu brīvdienu pavadīt uz ūdeņiem — tur tas joks. Jā, sieva to uzskata par milzīgu netikumu un nelietderīgu laika izmantošanu. Cik nav bijis strīdu! Liekas, ka visas nelaimes slēpjas makšķerēšanā! Kad tikko precējās, tad sieviņa pati labprāt brauca līdzi zaļumos. Tomēr ar gadiem kaut kas mainījās, tagad šī nodarbe kļuvusi par galveno strīdu cēloni.
Ilgonis ienāca priekšnamā. Izdzirdējis sievas jautājumu, kur tik ilgi bijis, žigli noāva āra apavus, novilka drēbes un iesteidzās savā darbnīcā. Durvis ciet. Dzirdēt jau visu tāpat var, bet pie viņa neviens nenāk. Kad vētra norimsies, tad Ilgonis ies ārā. Un arī parunāties taču var citreiz.
