Aizvadītās dienas aizritēja Latvijas valstiskuma atjaunošanas noskaņās pirms 25 gadiem. Iespējams, daudziem jauniem cilvēkiem šī diena maz ko izsaka, bet tiem, kuri to pieredzēja un rūpīgi sekoja visām politiskajām norisēm, ir ļoti nozīmīga. Man bija tā laime piedalīties Atmodas procesā. Tāpēc tie ir svētki ne tikai šogad, kad svinam ceturtdaļgadsimtu kopš šī notikuma, bet katru gadu. Daži uzskata, ka šī notikuma nozīme ir pārspīlēta, jo Padomju Savienība būtu sabrukusi tā vai tā, un faktiskā neatkarība iestājās tikai pēc augusta puča, kad pamazām tika izvesta padomju armija. Jā, tā ir, taču tieši 4. maijā tauta izvēlējās savu turpmāko ceļu. Latvijai tas nozīmēja atgriešanos brīvajā Eiropā, bet Eiropai – tās robežu paplašināšanu. Nozīmīgākie mērķi – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO – ir sasniegti. Mums patīk gausties par sadzīviskām lietām, par politiķu radītiem nesmukumiem, par valsts apzagšanu un vēl, un vēl. Dažbrīd esam pārāk piekasīgi, taču, atceroties neatkarības atgūšanas cīņu emocijas, daudzus mazos un lielos tā laika notikumus, skats uz lietām kļūst pozitīvāks. Tam ir iemesls, jo 25 gadi valsts pastāvēšanā ir mazs laiks. Mūsu politiķi problēmas uzrāda, taču nav pietiekami daudz cilvēku, kuri tās spētu risināt ar tādu degsmi un aizrautību kā 90. gadu sākumā. Un tomēr, galvenais uzdevums ir sasniegts – dzīvojam brīvā neatkarīgā valstī, cik nu tas ir iespējams. Globalizācijas laikmetā nav iespējama pilnīga brīvība. Pasaule ir kā milzu tīkls. Pietiek paraustīt tā vienu stūri un sakustēsies viss pārējais. Priecāsimies par to, ko esam sasnieguši.
