Drīzumā gaidāmā Smiltenes pilsētas centra tālākā pārbūve un ar to saistītā autoostas pārcelšana vienā daļā sabiedrības raisījusi diskusijas par jaunās autoostas tēlu – divām konteinertipa ēkām, ko pasažieru pārvadāšanas uzņēmums “VTU Valmiera” jau ir novietojis jaunajā autoostas teritorijā, laukumā starp luterāņu baznīcu un tranzītielu. Vienā no šīm ēkām būs pasažieru uzgaidāmā zāle, otrā – biļešu kase un telpa autoostas darbiniekiem. Labierīcības no vecās autoostas jau ir pārvestas un novietotas automašīnu stāvlaukuma malā, tuvāk tranzītielai.
Esmu uzklausījusi viedokļus, ka šādas konteinertipa ēkas Smiltenei godu nedara, proti, autoosta ir vārti uz pilsētu, un tai ir jābūt augstā līmenī – gan skaistai, gan nodrošinot pasažieriem pēc iespējas augstāku komfortu un servisu. Turklāt ir neatbildēts jautājums – kad Smiltenes novada pašvaldība varēs finansiāli atļauties īstenot iepriekšējo sasaukumu deputātu ieceri jaunās autoostas laukumā uzbūvēt jaunu autoostas ēku bijušā skrūvju veikala vietā (piemēram, jau ir iestrēgusi jaunās bibliotēkas celtniecība).
Es jau no sākuma biju pret Smiltenes autoostas pārcelšanu vispār (par šādiem jurģiem vietvara lēma pirms gandrīz 10 gadiem). Esmu dzimusi un augusi smilteniete un pieradusi, ka autoosta un tās vecā, šarmantā koka ēka, ko tagad nojauks, Smiltenē ir tur, kur ir. Mani ne kā gājēju, ne kā autovadītāju netraucē tas, ka pilsētas centrā iebrauc pasažieru autobusi. Gluži pretēji, autoosta man asociējas ar dzīvību un rosību, ar to, ka pilsēta elpo un nav atrauta no pārējās pasaules (bija žēl, kad no Smiltenes autoostas projām aizgāja “Narvesen”, kas tur ļoti labi iederējās).
Man, tāpat kā citiem vidējās un vecākās paaudzes smilteniešiem, ar autoostas apkārtni saistās arī nostalģiskas bērnības un jaunības atmiņas. Aptuveni tur, kur tagad atrodas dzērienu veikals, padomju laikā bija paviljons “Vējiņš”, kurā varēja apēst garšīgas sardeles (laikam bija arī štovēti kāposti un ne tikai tie, bet man tās sardeles atmiņā palikušas labāk). Tur, kur tagad ir kiosks “Pankūciņš”, atradās saldējuma kiosks. Kad pieveda saldējumu, cilvēki stāvēja pēc tā garā rindā. Autoosta bija vieta, kur notika daudz kas, ne tikai iekāpšana autobusā vai izkāpšana no tā.
Protams, arī jaunā autoosta neatradīsies nekādā nomalē, tā tāpat būs pilsētas centrā. Taču neredzu ieguvumus no šīs pārcelšanas, drīzāk nevajadzīgus izdevumus pašvaldībai, nopērkot no privātīpašnieka skrūvju veikala ēku un plānojot tur celt jaunu autoostas ēku (kurai, kā tagad izrādās, nav naudas). Jā, Smiltenes centrā ļoti trūkst stāvvietu automašīnām, – jaunas ir plānots ierīkot tagadējās autoostas teritorijas vietā, taču tikpat labi jaunas stāvvietas varēja atrasties tur, kur tagad būs jaunā autoosta. Savukārt tagadējās autoostas teritoriju centra pārbūves plānojumā varēja apaudzēt ar visādām “odziņām” – bruģētiem celiņiem, apstādījumiem, dekoratīvām laternām, soliņiem vai citiem maziem vides objektiem.
Bet tagad, kad autoosta ir jurģu noskaņās, pasažieri jau izjūt neērtības. Ja šīs rindas lasa tie, kuri apsaimnieko pagaidu tualeti pie vecās autoostas, paskatieties biežāk, vai tur ir tualetes papīrs (ir bijušas vairākas reizes, kad nav, un tas nav patīkams fakts).
