125. turpinājums. Šīs jaunkundzes bija nolēmušas kopīgi atzīmēt pedagoģiskās prakses noslēgumu, uzaicinot dažus no audzēkņiem.
125. turpinājums
Šīs jaunkundzes bija nolēmušas kopīgi atzīmēt pedagoģiskās prakses noslēgumu, uzaicinot dažus no audzēkņiem. Pasēdējuši, izdzēruši arī kādu vīna pudeli, nekādi grēka darbi nebija pastrādāti, bet nejaušības dēļ lieta nāca gaismā institūta vadībai. Tajos gados tas skaitījās šausmīgs grēks, tāpēc sods bija gaidāms visbargākais. Toreiz mēs ar Pēteri izgudrojām, ka jāglābj vismaz daļa meiteņu, jo visas izglābt nebija iespējams. Protams, bija barga sapulce, kurā mēs pārliecinājām, ka viss tomēr nav zaudēts, ja vien pratīsim pierādīt, ka visas piecas meitenes nav vainojamas vienādā mērā. Beigās visi piekrita, ka mēs par abiem sacerēsim speciālu lūgumrakstu institūta direktoram Zaķim. Tā arī izdarījām, un gatavo dokumentu Pēteris aiznesa un ar partijas sekretāra starpniecību nodeva direktoram. Tā rezultātā trīs no piecām meitenēm tika apžēlotas, bet pārējās divas beidza institūtu neklātienē. Šo epizodi minu tāpēc, ka sākumā daudzi nesaprata mūsu izdomātās taktikas jēgu, un vienīgi notikumu gaita apliecināja, ka mūsu aprēķins bijis pareizs.
Jauno speciālistu sadales komisija Pēteri bija nozīmējusi par lauku skolas direktoru kaut kur Limbažu pusē. Pēteris par šādu lietu jutās visai noskaities, kādas trīs dienas nepārtraukti pukstēja, līdz mēs ievērojām, ka viņš sācis kārtot kaut kādas slepenas lietas. Tikai valsts eksāmenu laikā viņš mums paziņoja, ka skolā nestrādās, jo VDK viņu sūta mācīties speciālajā čekistu skolā uz Mogiļevu. Smagākais jautājums bijis veselības pārbaude. Kā viņš tik pēkšņi iekļuvis slependienesta apritē, toreiz daudz galvu nelauzījām, bet tagad domāju, ka viņš ar šo iestādi sadarbojās jau agrāk. Iespējams, tieši tāpēc viņš palika studēt institūtā, jo Universitātē, domājams, “Stūra mājai” savu ziņotāju jau pietika. Tomēr vismaz no mūsu kursa studentiem neviens nekādas represijas nepiedzīvoja, tāpēc par tādām lietām nedomājām.
Rudenī devāmies katrs uz savu debespusi. Es nokļuvu Valkā, un man faktiski tuvumā nebija neviena studiju biedra. Sirdī visi ilgojāmies pēc jaukajiem studentības laikiem, kad bijām gan bezgala nabagi, bet allaž jautri un bezbēdīgi. Pirmos divus trīs gadus samērā cītīgi sarakstījāmies, centāmies cits citam pavēstīt par saviem piedzīvojumiem. Man atrakstīja arī Pēteris, kurš no meitenēm bija izdibinājis manu jauno adresi. Tā mēs pa retam apmainījāmies vēstulītēm, un Pēteris vienā no tām man pastāstīja, ar kādu azartu visi esot lasījuši Vladimira Dudinceva romānu “Ņi hļebom jeģinim”, kas tobrīd jau bija sacēlis lielu troksni presē, sevišķi asi uzbruka vecie staļinisti, kas romānā saskatīja padomju iekārtas un armijas nomelnošanu. Sameklēju bibliotēkā attiecīgo Maskavas žurnālu un diskutablo daiļdarbu izlasīju. Savu sajūsmu par romānu vēstulē izteicu arī Pēterim, jo no sirds biju pārliecināts, ka Dudincevs uzrakstījis ļoti patiesu un vajadzīgu darbu. Atbilde no Mogiļevas sekoja zibenīgi, Pēteris man pārmeta politisko tuvredzību, jo romāns gan interesanti lasoties, bet būtībā esot kaitīgs. Ļoti, ļoti kaitīgs. Tad arī sapratu, ka turpmāk ar šo vīru vairs nedrīkstēšu pārāk vaļsirdīgi runāt par visu, kas uz sirds.
Ja nemaldos, Pēteris Mogiļevā nomācījās pusotra gada, ieguva otru augstskolas diplomu un pēc tam sāka strādāt VDK centrālajā aparātā.
Turpmāk vēl.
