Ēdiens nav veids, kā tikt galā ar emocijām

Paskatoties uz Annu Balodi – skaistu sievieti, sievu un trīs bērnu mammu, grūti savilkt paralēles ar meiteni, kas 15 gadus cietusi no ēšanas traucējumiem un kritiskākajā brīdī svērusi vien 32 kilogramus. Viņa ir bijusi zemākajā punktā un kā Fēnikss atdzimusi no pelniem, lai tagad nestu gaismu citiem. Anna dalās savā pieredzē, lai palīdzētu citiem – viņa ir Ēšanas traucējumu resursu centra un biedrības “Būt brīvai” vadītāja.
– Iepazīsimies – pastāsti mazliet par sevi.
– Dzimusi esmu Tukumā, lielu daļu dzīves pavadīju Rīgā, nu jau trīs gadus ar ģimeni dzīvojam Koknesē. Tukumā man bija laimīga bērnība, uzaugu trīs bērnu ģimenē. Kad man bija astoņi gadi, tēvam piedāvāja labu darbu, augstu amatu galvaspilsētā, un mēs pārvācāmies. Kur daudz ienākumu, tur arī problēmas. Kopš dzimšanas biju ļoti emocionāls bērns, visu uztvēru sāpīgi. Sākumā biju laimīgs, apaļīgs bērniņš, skolā savā virzienā dzirdēju vārdus "o, šitā resnā" un tamlīdzīgas frāzes. Līdz ar vecāku šķiršanos, kad man bija 12 gadu, attīstījās ēšanas traucējumi. Viss sākās ļoti nevainīgi, taču turpmāko 15 gadu garumā viss kļuva nopietni. Par savu veselību esmu cīnījusies dažādās terapijās, izmēģinājusi visdažādākos terapijas veidus. Mēģinājumu atbrīvoties no ēšanas traucējumiem ir bijis daudz, taču absolūtais vairums – neveiksmīgi. Laikā, kad biju pusaudze, šīs problēmas ārstēšanai Latvijā vēl nebija kārtīgu instrumentu. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā nebija ēšanas traucējumu programmas.
– Personīgā pieredze bija stimuls radīt pārmaiņu vilni?
– 27 gadu vecumā nosolījos – kad tikšu vaļā no ēšanas traucējumiem, izveidošu kaut ko, kas strādās un palīdzēs citiem cilvēkiem tikt galā ar šo problēmu. Savā ceļā sastapos ar ļoti daudz speciālistiem, kuri neizprata manu problēmu. Nezināja īstos vārdos. Nevis motivēja mani vērsties pēc palīdzības, bet gluži otrādi –nostiprināja pārliecību, ka neviens man nevar palīdzēt. 2016. gadā, pēc ārstēšanās Tvaika ielā, sākās mans atveseļošanās ceļš.