Atklāti sakot, man nav grūti pieņemt šo laiku, taču reizēm tracina visas lietas, kas pirmajā brīdī šķiet modernas, bet pēc tam atklājas, ka tās sarežģī dzīvi. Kāpēc tādas domas? Tāpēc, ka pēc vienīgās bankas filiāles aizklapēšanas Valkā, tik tiešām izjutu, cik tas tomēr ir traki, ka mūsu pilsētā nestrādā neviena banka. Labi, rēķinus ikviens mūsdienās mobils un kaut cik apķērīgs cilvēks var samaksāt ar internetbankas palīdzību, taču ja nepieciešams noskaidrot kādu jautājumu, labākajā gadījumā – jāzvana uz klientu apkalpošanas numuru, ne tik labākā – jādodas uz tuvāko bankas filiāli Smiltenē vai Valmierā. Klientu apkalpošanas numuru sazvanīt ir diezgan sarežģīti, jo pārsvarā telefonā dzirdams: ”Šobrīd visi operatori aizņemti, uzgaidiet vai piezvaniet vēlāk!” Turklāt ja zvanu no mobilā tālruņa, tad zvans ir ar paaugstinātu tarifu. Par to man klausulē paziņo suņa rējieni. Vismaz no manis izvēlētā mobilo sarunu operatora. Pieļauju, ka taupīgāki ļaudis uz izziņām zvana no fiksētā tālruņa, taču iedomājos, cik mūsdienās ikdienas darbos skrejošiem cilvēkiem ir pieejami šie tālruņi. Pārsvarā taču izmantojam mobilos sakarus. Vēl paburkšķēju tad, kad ģimenē nolēmām, ka bērniem pusaudžu vecumā beidzot vajadzētu piešķirt pašiem savas bankas kartes. Lai to izdarītu, ir jādodas uz bankas filiāli veselas divas reizes. Kā zināms, arī bankas, līdzīgi kā visas valsts iestādes, pārsvarā strādā līdz pulksten 17. Tātad, lai banka iegūtu divus jaunus klientus, vecākiem jāmaksā, lai nokļūtu uz 50 kilometru attālo filiāli, kā arī jālūdz priekšniekam atļaut darba laikā doties kārtot savas lietas. Vienīgā doma, kas mani mierina, ir, kad kartēm beigsies termiņš, tās atsūtīs pa pastu. Tā lūk!
