Visilgāk mūsu laikrakstā, apaļus 40 gadus, ir nostrādājusi grāmatvede un pēdējos gados administratore Aira Vjaževiča. Viņa ir godam strādājusi pie sešiem redaktoriem, neskaitot tos, kuri kādu laiku avīzē bija šī amata vietas izpildītāji un kādos laika posmos arī direktori.
Aira Vjaževiča laikrakstā “Darba Karogs” saimē ienāca kā mašīnrakstītāja redaktores Mildas Mūrnieces laikā. Pēc gada viņa Rīgā izdevniecībā “Zvaigzne” pie galvenās grāmatvedes apguva grāmatvedes profesiju un tajā nostrādāja visu mūžu. Starp dažādu uzņēmumu grāmatvedēm Valkas rajonā viņa pamazām kļuva par lielu autoritāti, jo allaž sekoja līdzi visam jaunākajam savā profesijā un viņai bija vajadzīgie dabas dotumi – likumu pārzināšana, laba atmiņa un nevainojama bezkompromisu precizitāte.“Padomju laikā viss bija striktos rāmjos. Viss notikās, kā tam vajadzēja notikt. Ikvienam bija savi darba plāni un tos vajadzēja pildīt. Domāju, ka Milda Mūrniece bija ļoti stingra redaktore un atbilstoša tā laika kanoniem. Kolektīvā bija stingra disciplīna arī tajā nozīmē, ka ārpus tā nedrīkstēja izpaust tās ziņas un viedokļus, kas vēl nebija publicēti laikrakstā. Tas bija stingrs noteikums.Kad M. Mūrnieci aizvilināja uz daudz lielāku un bagātāku redakciju Ventspilī, laikraksts ilgu laiku bija bez redaktora, un redaktora vietas izpildītāja bija Ilga Sudraba. No pašu kolektīva nevienas redaktora amatam piemērotas kandidatūras nebija un to meklēja ārpusē. I. Sudrabas vadīšanas laikā darbs kolektīvā praktiski nemainījās un viss gāja ierastajās sliedēs. Redakcijas darbs turpinājās. Katrs savu darbu labi zināja un pret pienākumiem attiecās atbildīgi.Ilze Brice laikrakstā nebija gluži kā jaunienācēja, jo pirms tam viņa bija zināma kā atbildīgā sekretāre Alūksnē. Redaktores amats Ilzei tolaik bija kā punkts uz “i” un loģisks karjeras turpinājums laikrakstu izdošanas jomā. Viņa jau iepriekš nebija sveša Valkas sabiedrībai, jo Ilze bija kultūras cilvēks – estrādē un kultūras namā vadīja dažādus pasākumus. Ilzes izteiktākās rakstura īpašības bija mierīgums, sirsnīgums un absolūts godīgums pret visiem. Nezinu, kas būtu tā lieta, kas varētu viņu izvest no pacietības un viņa izsacītu kādu asāku vārdu. Atmosfēra darbā vienmēr bija izteikti pozitīva. Cits pret citu bijām ļoti atvērti. Nebija nekādas vēlmes kolēģus paslepus kritizēt. Loģisks bija arī viņas karjeras turpinājums partijas rajona komitejā. Darbu redakcijā jau bija uzsākusi Silvija Dorša, kas vēlāk kļuva par redaktori. Darba ziņā man nekas nemainījās, taču gaisotne pie katra redaktora bija atšķirīga. Katram ir savs darba stils. Silvijas laikā redakcijā ienāca Ērika Petaičuka, bet aizgāja Atis Videmanis. Redakcijā notika dažādi saviesīgi pasākumi un sacensības, piemēram, zemledus makšķerēšanā. Vienmēr kopā ar bērniem un ģimenēm pie eglītes svinējām Jaungadu. Svinējām dzimšanas dienas, aktīvi darbojās kultūras darbinieku arodbiedrība, kurā bija iekļāvusies arī redakcija. Ne viens vien redakcijas darbinieks dabūja ceļazīmi uz atpūtas namu Jūrmalā un ekskursijām uz citām republikām. Pati ar šādu ceļazīmi devos uz Maskavu. Tolaik bija ļoti grūti dabūt numuriņu viesnīcā, taču ar ceļazīmi tas bija iespējams. Šajā arodbiedrībā biju kasiere, tāpēc zināju, kur kurš tika. Daudzi bērni devās uz vasaras nometnēm. Ir palicis daudz atmiņu. Tiesa, tajā laikā fotografēšanās nebija tāda modes lieta, kāda tā kļuvusi mūsdienās. Lielākoties redakcijā notika parasta ikdienas dzīve. Neatceros nevienu ekstremālu vai ļoti komisku situāciju. Iespējams, ka kolēģi kaut ko tādu ir piedzīvojuši, taču kolektīvā to nepārrunājām.”
