Saistībā ar tuvojošos laikraksta “Ziemeļlatvija” 90 gadu jubileju, turpinām publikāciju ciklu par šo notikumu, kurā intervējam redaktorus un citus redakcijas darbiniekus, lai atsauktu atmiņā laiku, kad šie cilvēki strādāja. Iepriekšējā intervija bija ar redaktori Mildu Mūrnieci, bet tagad piedāvājam sarunu ar nākamo redaktori Ilzi Brici.
– Mūsu laikrakstam vairākkārt ir mainījušies nosaukumi. Pirms 90 gadiem nodibināja laikrakstu “Ziemeļlatvija”, pēc tam “Mūsu Zeme”, Darba Karogs”, pēc tam nosaukumu mainīja uz “Mūsu Zeme” un visbeidzot atgūstot neatkarību vēlreiz “Ziemeļlatvija”. Tev nācās strādāt vidusposmā, tātad “Darba Karogā”.- Priecājos par visiem šiem nosaukumiem, jo nekad neesam saukušies par “Komunisma Uzvaru” vai kaut kā tamlīdzīgi. Mēs visvairāk rakstījām par darbu, par čaklākajiem cilvēkiem laukos, rūpnieciskajos uzņēmumos un apkalpojošā sfērā. Atceros daudzus lieliskus kolhozu priekšsēdētājus un citus speciālistus. Nevienam pāri nedarījām. Lielākoties visi bija labi cilvēki. Arī pēc tam, strādājot rajona partijas komitejā par ideoloģisko sekretāri, gadījās, kad kādu no šiem cilvēkiem augstākā partijas vadība vēlējās sodīt, domāju, kā šo cilvēku pasargāt, jo viņš taču nav pelnījis tik bargu sodu.- Nav viegli runāt par pārdzīvoto padomju laikā, jo bijām pavisam citādi audzināti, ar domāšanu komunisma klišejās. Atskatoties uz tā dēvēto sociālisma laiku, domājam pavisam citādi. Jauniem cilvēkiem tas dažkārt ir pilnīgi nesaprotami. Kā tu jūties, atskatoties uz pagātni?- Jā, tā ir. Analizēt un salīdzināt ar šodienu nav viegli. Tolaik avīzi uzskatīja par darba kolektīvu aģitatoru, propagandistu un organizētāju. Avīze bija komunistiskās partijas īpašums un rupors. Faktiski bijām varas piramīdas augšpusē. Atskaitījāmies savai partijas rajona komitejai un Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejai. Mūs vērtēja arī Latvijas PSR partijas centrālkomiteja. Vienmēr bija jārēķinās ar Galvenās literatūras pārvaldi jeb glavļitu, kas bija oficiālais cenzors. Viņu viedoklis bija galīgs un nepārsūdzams. Ja redaktors saņēma vēstuli no šīs iestādes, to vēra vaļā ar drebošu sirdi, jo parasti, kā saka tagad, tās bija sliktas ziņas.- Katrā žurnālistā bija precīzi izstrādāta iekšējā pašcenzūra. Zinājām, ka valsts noslēpums ir visas stacijas, tilti un citi, tā sacīt, stratēģiski nozīmīgi objekti. Tagad tas šķiet smieklīgi, taču tolaik to pieņēmām par pašsaprotamu normu.- Jā, atceros, ka nedrīkstēja uzrādīt iedzīvotāju skaitu pilsētās un citās administratīvajās teritorijās. Man gadījās, ka publicējām iedzīvotāju skaitu Strenčos. Saņēmu aizrādījumu. Atceros Limbažu kolēģi Franci Jansonu par to, ka avīzē bija publicēta Afganistānā dienējoša karavīra fotogrāfiju formas tērpā, gandrīz atbrīvoja no darba. Kad strādāju atbildīgā sekretāra amatā laikrakstā Alūksnē, ievietoju avīzē fotogrāfiju ar Apē fiksētu avāriju, kurā bija arī cilvēku upuri. Mani pamatīgi nostrostēja. Tajos gados mūsu valstī “nebija” nedz nopietnu avāriju, nedz smagu slimību un citu sabiedrību satraucošu lietu. Tādas bija tikai “pūstošajās rietumvalstīs”.- Redaktores darbā bija taču arī patīkami brīži?- Atceros kādu braucienu pie Ļeņina ordeņa kavaliera un Sociālistiskā darba varoņa kombainiera Jāņa Ciekura Vijciemā. Bija slapjš rudens, ražu novākt grūti, kombains grimst. Šim cilvēkam klāt tikt grūti. Noāvu kurpes un plikām kājām šķērsoju pielijušo grāvi, lai sastaptu kombainieri. Tīruma malā apsēdāmies uz akmens un intervija varēja sākties. Jānis bija kolosāls cilvēks.Tagad bijušie lielie darba kolektīvi ir izzuduši un izjukuši. Iestājušies citi attiecību laiki.Tolaik interesantas bija regulārās tikšanās reizi ceturksnī pēc kārtas visās Vidzemes novada redakcijās. Tās sauca par radošajām apvienībām. Katrai tikšanās reizei bija sava tēma, un tur bija uzaicināti interesantākie publicisti un radoši cilvēki. Tā bija arī laba iespēja tuvāk iepazīt kolēģus Vidzemē. Visas šīs tikšanās noslēdzās ar varenu balli.Mums redakcijā bija vēstuļu nodaļa, kuru vadīja Jānis Locāns. Lasītāji rakstīja vēstules, bet redakcijai vajadzēja palīdzēt atrisināt konkrēto problēmu un atbildēt rakstītājam. Cilvēki avīzēs rakstītajam ļoti ticēja un viennozīmīgi uzskatīja, ka avīzē drukātais vārds ir neapstrīdama patiesība.Padomju laikā gandrīz katrā ciemā bija kāds aktīvs ārštata autors, kurš avīzei rakstīja par visu aktuālāko. Katru gadu 5. maijā svinējām Preses dienu un tad šie autori tika aicināti uz redakciju un sveikti ar dāvaniņām. Uz redakciju aicinājām arī dažādu nozaru zinošākos speciālistus, lai paplašinātu savu redzesloku un uzzinātu jaunāko. Domāju, ka “Darba Karogs” savu nosaukumu godam attaisnoja, rakstot par darba cilvēkiem.- Cik liels tolaik bija redakcijas kolektīvs?Protams, par nozīmīgāko tika uzskatīta Ilgas Sudrabas vadītā partijas dzīves nodaļa. Ilga bija nenogurdināms darba rūķis. Viņas kabinetā strādāja arī Vitālijs Lozda. Otrā kabinetā publikācijas rakstīja žurnālisti Jānis Locāns, Aivars Zilbers, Mārīte Dzene un Atis Videmanis. Gunārs Pulkstenis bija fotogrāfs, pēc tam šo pienākumu pārņēma Aldis Dubļāns. Vienā kabinetā ar atbildīgo sekretāri Maigu Silāju strādāja žurnāliste Ilze Galkina. Protams, aktīvi darbojās arī tehniskie darbinieki korektore Vija Knostenberga, grāmatvede Aira Vjaževiča, mašīnrakstītāja Gaida Jēruma un pēc tam Mudīte Pole, šoferis Alberts Zirnis un redakcijas labais gariņš, kurjere Emma Mazjāne. Viņa allaž mūs cienāja ar neiedomājami garšīgiem pīrāgiem un rūpējās par tīrību telpās. Paldies viņiem visiem!- Tā kā avīze bija komunistiskās partijas darbības atspoguļošanas rupors, tad nācās daudz rakstīt par partijas kongresiem, plēnumiem un kā tauta atsaucas partijas lēmumiem.- Mūsdienu cilvēkam to grūti saprast, taču darba kolektīvi pieņēma tā saucamos pretplānus un paaugstinātas saistības, kas jāizpilda par katru cenu. Visur notika sociālistiskā sacensība. Tolaik aktuāla bija partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva it kā viņa uzrakstītās grāmatas “Mazā zeme” apspriešana. Tā bija vesela ēra partijas dzīvē, kurā cilvēkiem bija jāizsaka savs viedoklis par šo izdevumu. Darbojās precīza subordinācija, kas kuram pakļauts un kam jāatskaitās, taču mēs nebūt nejutāmies važās iekalti. Ielas bija cilvēku pilnas, notika vērienīgi 1. maija svētku un 1917. gada Oktobra revolūcijas atceres gājieni. Valstī plaši popularizēja Latvijas tautas draudzību ar igauņiem. Tolaik nebija robežu un Valka un Valga reālajā dzīvē patiešām bija viena pilsēta.Piedalījos kādā Žurnālistu savienības seminārā Maskavā. No turienes atvedu ierosmi par produktivitātes kāpināšanu piena lopkopībā. Nodibinājām “4000 klubu”, un tas nozīmēja, ka klubā uzņem tās slaucējas, kuras spējušas gadā izslaukt 4000 kilogramu piena no vienas govs. Šo klubu vadīja Mārīte Dzene. Nonāca pat līdz tam, ka labai slaucējai piens nokritās zem šīs normas un, lai nezaudētu labas slaucējas godu, viņa pienu atšķaidīja ar ūdeni. Viņa kādu laiku par šo nodarījumu krita nežēlastībā.- Vai tavā redaktores praksē bija kādi pārkāpumi politiskajā aspektā, kā, piemēram, nākamajai redaktorei Silvijai Doršai par kādas fotogrāfijas publicēšanu?- Redakcijai un partijas komitejai bija vienota partijas pirmorganizācija. Nekādu īpašu spiedienu no partijas komitejas puses nejutu. Šajā ziņā atmiņā nekas nav iespiedies. Pēc tam, kad no redakcijas jau biju aizgājusi un strādāju partijas komitejā, nācās lemt par nākamās redaktores Silvijas Doršas “nodarījumu”, jo avīzē nodrukātajā partijas ģenerālsekretāra Nikolaja Čerņenko fotogrāfijā viņam pietrūka vienas Padomju Savienības varoņa Zelta zvaigznes. Vēl tagad nesaprotu, kāpēc man roka pacēlās, balsotu, ka šis ir liels pārkāpums. Silvijai izteica rājienu, un es joprojām jūtos par to vainīga viņas priekšā. No šodienas domāšanas raugoties, tas šķiet nenozīmīgs sīkums, taču toreiz bijām tā orientēti.- Kā tu sadzīvoji ar darba kolektīvu?- Mums nebija konfliktu, jo tiem nebija iemeslu. Žurnālistus izglītoja dažādos semināros. Protams, mūsu avīzi rūpīgi lasīja atbildīgie cilvēki partijas komitejā, taču stingru uzstādījumu par to, kas konkrēti rakstāms nākamajā numurā vai nedēļā, mums nebija. Jā, tā saucamais jumts jeb rāmis mums noteikti bija, taču žurnālisti katrs savu jomu pārzināja. Es uzsāku darbu pēc Mildas Mūrnieces. Viņa bija gudra redaktore un prata ielikt labus pamatus “Darba Karogam”. Gadījās, ka viens vai otrs žurnālists jutās apvainots, jo, viņaprāt, saņēmis mazāku honorāru. Vienubrīd nonācām pat līdz tam, ka uzrakstīto mērījām ar lineālu.Ne reti žurnālistiem gadījās būt somu pirtīs, kas tolaik bija vismodernākā un populārākā atpūtas vieta. Tur veda visus augstos viesus, kas Valkā ieradās no Rīgas vai Maskavas. Pie bagātīgi klātiem galdiem notika sarunas, lai kāda iestāde vai kolhozs gūtu materiālu labumu. Izņēmums bija Andropova valdīšanas laikā, kad visā valstī ieviesa gandrīz sauso likumu, tas ir, aizliedza alkoholisko dzērienu lietošanu. Tajā laikā Valkas restorānā “Vidzeme” notika kāzas manam dēlam Normundam. Nebija diezcik omulīgi, jo ne tikai gados vecākiem vīriem prasījās pēc neliela mēriņa, bet es tādā amatā strādājot, nevarēju atļauties pārkāpt likumu kā dažkārt citi, lejot alkoholu kafijas kanniņās.- Tolaik avīze tapa citās tehnoloģijās nekā tas notiek tagad. Tas prasīja daudz roku darba.- Žurnālisti rakstīja ar roku uz parasta balta papīra. Pēc tam rakstīto pārrakstīja mašīnrakstītāja. Ilga Sudraba bija vienīgā žurnāliste, kura visu pati rakstīja ar rakstāmmašīnu. Atbildīgā sekretāre Maiga lapas maketā iezīmēja attiecīgos raksta lieluma laukumiņus. Bez tipogrāfijas nekādi nevarējām iztikt, bet visas bildes pirms drukāšanas ceļoja uz Rīgu, kur tās pārtapa metāliskās plāksnītēs. Emma Mazjāne bija kurjers un teciņiem vien nesa žurnālistu sarakstīto uz tipogrāfiju, kur, katru raksta rindiņu uz tā saucamā linotipa atlēja metālā. Gadījās, ka ar raksta nodošanu kavējāmies un tad tipogrāfijas darbinieces mūs steidzināja un bāra, taču attiecības ar tipogrāfiju kopumā bija labas. Tipogrāfijas vadītājs Valdis Gudrītis bija labs priekšnieks. Ejot garām tipogrāfijai, mani allaž pārņem nostaļģiskas sajūtas.-Tu tagad savu pensijas laiku pavadi Kārķu pagastā un daudz laika velti gleznošanai. Bibliotēkā Valkā skatāma tavu darbu personālizstāde. Daudzas izstādes bijušas arī citās pilsētās un pagastos. Kālab pievērsies mākslai?- Smagi saslimu, bija muguras operācija. 1995. gadā izbeidzās mana aktīvā darba dzīve. Šogad aprit 20 gadu kopš operācijas. Ar vienu kāju biju “tajā pusē”, taču mani izglāba. Pēc tam bija vēl viena muguras operācija. Pagāja apmēram seši gadi un nācās operēt vēzi, pēc tam sekoja ķīmijterapijas seansi. Šajā laikā izjutu nepārvaramu vēlmi gleznot. Organisms sacīja – dodiet man krāsas un audeklu! Acīmredzot kaut kādā veidā iedarbojās tēva Harija Bērziņa gēni, kurš bija beidzis Mākslas akadēmiju. Man gleznošana kļuva par krāsu terapiju, un šajā nodarbē aizmirsu visas savas kaites. Šķita, ka esmu vesela, tik labi krāsas dziedēja. Iespējams, ka jau dzīves sākumā man vajadzēja izvēlēties citu ceļu – mākslas ceļu.ILZE BRICEDzimusi Rīgā 1942. gadā
Kara laikā ģimene pārceļas uz dzīvi Kārķu pagasta “Lūķos”
1949. gadā pārceļas uz dzīvi Valkā
1961. gadā absolvēta Valkas vidusskola
1966. gadā laulājas ar vīru Vili Brici
No 1971. līdz 1976. gadam studijas Augstākajā partijas skolā Viļņā, pēc tam Maskavas Augstākās partijas skolas Rīgas filiālē
No 1971. gada darbs Alūksnes rajona laikrakstā par atbildīgo sekretāri
1976. gadā uzsāk redaktores darbu Valkas rajona laikrakstā “Darba Karogs”, kur pavadīti septiņi gadi
Ģimenē divi bērni – Normunds un Raimonds
