Tagad autors Arturs Goba jau ir aizrakstījies līdz mūsu vecmāmiņām, lai gan ar mūsu ģimeni viņam nav bijis nekāda kontakta.
Tagad autors Arturs Goba jau ir aizrakstījies līdz mūsu vecmāmiņām, lai gan ar mūsu ģimeni viņam nav bijis nekāda kontakta.
Mana vecmāmiņa, Marija Ēķe dzīvoja netālu no kluba vecā koka mājā “Rogas”, kur atradās četri kolhoznieku dzīvokļi. Vecmāmiņa dzīvoja mazā istabiņā, kurā pat nebija krāsns, tikai mūrītis, un virtuve bija kopīga ar kaimiņiem. To zina un atceras visi vietējie iedzīvotāji. Un vai tāda izskatās “pasaku mājiņa”?
Otra vecmāmiņa — Paulīna Krile — nekad nav dzīvojusi muižas parka mājiņā, jo parkā vispār nav nevienas mājiņas. Kriļu māte vienmēr ir dzīvojusi “Strautiņu” mājās, kas atrodas vismaz kilometra attālumā no kolhoza kluba. Arī par to zina visi vietējie iedzīvotāji. Un “Strautiņi” ir parasta, veca lauku māja un arī nav nekāda “pasaku mājiņa”.
Arturs Goba nekad dzīvē nav redzējis Paulīnu Krili, bet Mariju Ēķi ir redzējis vienreiz mūžā. Kā tad viņš var spriest par mūsu ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām?
Edgars Krilis pārtrauca mācības Cēsu skolotāju institūtā, jo viņam bija jāaiziet no darba skolā tāpēc, ka viņa brālis bija dienējis leģionā. Imants Krilis, tikko astoņpadsmit gadu vecs jauneklis, tika iesaukts leģionā kara pēdējās dienās un mira krievu gūstekņu nometnē Kutaisi. Tētis atrada jaunu profesiju un sāka strādāt grāmatvedībā. Tāda muļķīga argumentācija par bērniem, kuri ķeras biksēs, ir nepatiesa. Mans tēvs bija cilvēks ar pašcieņu un tādā stilā nekad nemēdza izteikties.
Rodas jautājums: kāda motīva vadīts autors tīšām sagroza faktus un raksta nepatiesību? Viņam taču nevarētu būt tā pasliktinājusies atmiņa, ka viņš neatceras Marijas Ēķes dzīvoklīti, kur toreiz, pievienojoties viesiem, ciemojās. Tad kāda ticamība ir vispār šīm atmiņām?
Dzejnieks Imants Auziņš pirmais nopublicēja “Padomju Jaunatnē” Velgas dzejoļus jau tad, kad viņa vēl mācījās vidusskolas 10. klasē. Velga viņam sūtīja savus dzejoļus, viņš savukārt Velgai — dzejoļu vērtējumu. Tā bija savstarpēja sarakste, ko var arī nosaukt par konsultācijām. Ar Imantu Auziņu Velga uzturēja kontaktu līdz savai nāves stundai. Tās bija gan vēstules, gan tikšanās. Dažas no I. Auziņa vēstulēm, kuras rakstītas dažādos dzīves periodos, mums izdevās saglabāt, un tagad tās ir nodotas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fondos.
Par Velgas Kriles attiecībām ar dzejnieci Mirdzu Ķempi varēs vislabāk spriest, izlasot 1991. gada 6. septembra “Literatūrā un Mākslā” publicēto Velgas rakstu “Par Mirdzu Ķempi un par sevi”. Šo rakstu var atrast gan Valkas bibliotēkā, gan Velgas Kriles memoriālajā stabā “Strautiņos”. Ieskatam tikai pāris fragmentu:
“Mēs sēdējām pie mūsu mājas zālītē, un es gribētu pareizi atkārtot šo lakonisko sarunu, kura daudz nozīmējusi visā manā mūžā. Viņa caurskatīja manu grāmatu un ieteica neizdot šo frāžaino sacerējumu. Viņa man ieteica nogaidīt, un cik labi gan būtu bijis, ja es būtu viņai paklausījusi un man līdz mūža galam nebūtu jākaunas par savu pirmo grāmatu! Viņa teica: “Vēlāk jūs rakstīsiet pilnīgi citādi, jūs būsiet klusināti smalka liriķe kā Ēriks Ādamsons.” Tas notika 1964. gada vasarā, kad Velga iepazīstināja dzejnieci ar “Dzelteno palodžu” manuskriptu. Mirdza Ķempe deva savu spriedumu par šo krājumu, bet nepalīdzēja to sastādīt. Krājums iznāca 1966. gadā, jo tolaik, lai izdotu grāmatu, pagāja apmēram divi gadi. Velga, studējot LVU pirmajos kursos, vēl bieži satikās ar dzejnieci, viesojās viņas mājā. Bet pienāca laiks, kad Velga sāka rakstīt pavisam citādi. Viņai radās jauni draugi, un viņu aizrāva pretpolitiskās aktivitātes. Tas bija iemesls, kāpēc abas dzejnieces pamazām attālinājās viena no otras. Kad Mirdza Ķempe nomira, Velga viņas piemiņai veltīja dzejoli, kurš tika publicēts 1974. gada 20. aprīļa “Literatūras un Mākslas” numurā.
Vēl neliels fragments no Velgas raksta:
“Par Mirdzu Ķempi var dot daudzas un dažādas liecības, es tikai sevī izjutu, cik ļoti viņa spējīga pilnveidot otru cilvēku saskarsmē ar sevi un cik ļoti viņa no sirds un dvēseles mīl katru īstu talantu.”
Pēc konflikta ar politekonomijas pasniedzēju 1967. gadā Velga izstājās no universitātes, nepabeidzot 4. kursu. Arturs Goba raksta, ka to pavadījusi radošā krīze. Bet patiesībā nebija nekādas radošās krīzes, Velgai vienkārši 10 gadus neizdeva nākamo grāmatu. Līdz “Bērzu” iznākšanai 1976. gadā Velga bija sarakstījusi deviņus nelielus krājumus: “Baltas notis”, “Ulubele”, “Brīvība”,”Taureņu pāžs”, “Lokā”, “Pēc tam”, “Vidū”, “Uz tālā ceļa” — pavisam 532 dzejoļus, no kuriem vēlāk veidoti izdotie krājumi “Bērzi”, “Gaismēnas” un “Es diennaktī esmu”. Šajā laikā tika sarakstītas arī vēl piecas lugas.
Edgars Krilis mira 1980. gada 29. janvārī, tūliņ pēc penicilīna injekcijas.
