Cukura ražošanas nozares likvidēšana Latvijā ir viens no pēdējā laika vairāk apspriestajiem jautājumiem gan ģimenes lokā, gan dzerot kafiju, gan valdības vīru kabinetos, tomēr veikalos paniku vēl nejūt.
Cukura ražošanas nozares likvidēšana Latvijā ir viens no pēdējā laika vairāk apspriestajiem jautājumiem gan ģimenes lokā, gan dzerot kafiju, gan valdības vīru kabinetos, tomēr veikalos paniku vēl nejūt.
“Viss pagaidām ir mierīgi,” šādu atbildes “Ziemeļlatvija” uzklausīja tirdzniecības punktos, kad vēlējās uzzināt, kā pircēji vērtē Latvijā ražotā cukura gaidāmo izzušanu no veikalu plauktiem, ja salīdzinām ar neseno ažiotāžu, kas pavadīja baumas par iespējamo parastās sāls vai etiķa esences pazušanu no tirdzniecības. Tad baumas palīdzēja plauktus iztukšot dažu dienu laikā.
Pircēji gan vaicājot, vai vēl ir nopērkams vietējais cukurs, un spriežot, cik ilgi tas pietiks, tomēr krājumus mājās neviens necenšoties veidot. Nav noslēpums, ka pircēju rocība, salīdzinot ar inflācijas lēcienu, ir ļoti pieticīga, tāpēc vidusmēra patērētājs pamazām jau ir pieradināts iegādāties lētāko. Tas notiek pat tajos gadījumos, ja viņš zina, ka jau piedāvātās preces zemā cena signalizē par kvalitātes niansēm. “Grūti ir izšķirties — pāris dienu pirkt veselīgu ēdienu un pārējo mēnesi ciest badu vai visu mēnesi ēst neveselīgu, bet būt paēdušam,” ironizēja kāda smilteniete, kurai vaicāju, kas viņu motivē pirkt drošus pārtikas produktus.
Daudzkārt nācies dzirdēt, ka Latvijas cukura trūkums var ietekmēt biškopības nozari, jo importētais cukurs bišu piebarošanai nav lietojams. Sazinājāmies ar Smiltenes puses pieredzējušo biškopi Vili Medni un uzzinājām, ka gan izmaksu, gan kvalitātes ziņā importa cukurs līdzinās Latvijā ražotajam. Bitenieks, balstoties uz savu pieredzi, pieļauj, ka cilvēki rudeņos vienkārši kļūdās, bet vēlāk to noveļ uz cukura kvalitāti. Cita lieta — patriotiskais motīvs. “Žēl, ka jālikvidē pašu ražošanas iespējas,” vērtē smiltenietis, tomēr piekrīt kolēģa Ainara Millera novērtējumam, ka savulaik Kārļa Ulmaņa teiktajā frāzē par trim karotītēm cukura, kuras droši var piebērt katrs Latvijas iedzīvotājs, vārdu “cukurs” var aizstāt ar vārdu “medus”. Arī V. Mednis ikdienā lieto šo veselīgo produktu.
***
PRET
Ainars Millers, dravnieks un agronoms (www.dravnieks.lv):
Tātad jautājums — vai mums cukura ražošana ir vajadzīga? Tā nav labība (maize), tie nav āboli vai ogas, kurus tik aromātiskus un maz ķimizētus no Dienvidiem neievest. Tās nav bites, kuras apputeksnē gan kultūraugus, gan savvaļas augus un kuras vāc vērtīgāku medu nekā Dienvidu zemēs. Tās nav govis, kuras palīdz kopt ainavu (lopbarība) un nodrošina ar kvalitatīviem piena produktiem. Tā nav nozare, kura nodrošina daudzus laukos dzīvojošos ar darbu un iztiku, kā arī dod ainavisko vērtību. Latvijā ražots cukurs ir tāds pats kā Vācijā, Itālijā vai Dānijā ražots produkts — industriāls un, atvainojiet, ar mazu vērtību (tas nozīmē — nederīgs), kura ražošanai Latvijā (tāpat kā Igaunijā) nav pamatojuma. Cukura ražošana atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz vidi. Es nerunāju tikai par sadraņķēto Lielupi, kur problēma vislabāk bija redzama pagājušā gada siltajā, nokrišņiem nabadzīgajā rudenī, kad masveidā gāja bojā zivis un vēži un upe lejtecē no Jelgavas bija daļēji mirusi.
Cukurbietes ir intensīva un augsni noplicinoša kultūra ar lielu pesticīdu un minerālmēslu pielietojumu.
Cukurbietes novāc vēlu rudenī, lai saknēs uzkrātos pēc iespējas vairāk cukura, bet šajā laikā Latvijā parasti ir mitruma pārpilnība un lauki slapji, smagā novākšanas tehnika blietē augsni un bojā tās struktūru.
Tad kāpēc mums ir vajadzīga cukura ražošana un dārgs cukurs? Atbildes nav!
PAR
Jānis Kaktiņš, ekonomikas doktors (www.delfi.lv):
Cukura nozare ir jāsaglabā Latvijā kaut vienā cukurfabrikā, jo:
1) mūsu zemnieki ir apguvuši cukurbiešu audzēšanu ar Eiropas līmenim atbilstošu tehnoloģiju un ir iegādājušies dārgu un modernu tehniku. Iegādātā tehnika ir arī specifiska šai kultūrai (sējmašīnas, biešu novākšanas kombaini, iekrāvēji), ko nevar izmantot citu kultūru audzēšanai;
2) cukurbiešu audzēšana ļauj pagarināt saimnieciskās darbības sezonu specializētajās laukkopības saimniecībās, tātad saņemot arī darba samaksu oktobrī – novembrī;
3) zemniekiem cukurbiešu audzēšana dod pietiekamus naudas ienākumus, un tos vēl palielina graizījumu izbarošana lopiem;
4) dod darba vietas Zemgales un Kurzemes saimniecībās;
5) cukurfabrikas ir modernizējušas ražošanu, ieguldot lielus līdzekļus, un tās atbilst visām ES prasībām;
6) nodrošina darbu cilvēkiem cukurfabrikās;
7) tautsaimniecībā cukura ražošanas pārtraukšana ievērojami palielinās importa palielināšanos salīdzinājumā ar eksportu, kas jau tagad ir liels;
8) iedzīvotāji būs zaudētāji, jo ievērojami palielināsies cukura cenas veikalos. Ievestais cukurs vairumā gadījumu nav lietojams ievārījumu gatavošanai, kā arī biškopībā;
9) Latvija uz mūžīgiem laikiem būs zaudējusi ilgus gadus uzkrāto pieredzi gan cukurbiešu audzēšanā, gan pārstrādē, kā arī dārgu tehniku un pašas fabrikas.
