Valkas dzīvnieku patversmes vadītāja veterinārārsta palīdze Rita Luguze pie dzīvniekiem ir nostrādājusi visu mūžu un uzskata, ka mājdzīvnieki, tēlaini runājot, ir sabiedrības cilvēciskuma spogulis.
Valkas dzīvnieku patversmes vadītāja veterinārārsta palīdze Rita Luguze pie dzīvniekiem ir nostrādājusi visu mūžu un uzskata, ka mājdzīvnieki, tēlaini runājot, ir sabiedrības cilvēciskuma spogulis.
Ja dzīvniekiem klājas labi, arī to saimnieki ir labi. Pēdējos gados gan ir savairojies pamesto un klaiņojošo suņu un kaķu skaits. R. Luguze atceras, ka agrāk tik daudz dzīvnieku bez pajumtes nebija. Pēc viņas domām, tāda situācija apliecina, ka cilvēki kļuvuši vienaldzīgāki un cietsirdīgāki.
“Paši no sevis klaiņojošie dzīvnieki neradās. Šie suņi un kaķi ir apnikuši un pamesti vai arī jaunpiedzimušie kucēni un kaķēni nav bijuši vēlami. Dzīvnieku patversmē nemaz tik ilgi nestrādāju, bet šajā laikā esmu redzējusi un piedzīvojusi visu, ko vien var piedzīvot saistībā uz cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem,” saka R. Lugaze.
Mājdzīvnieks nav rotaļlieta
Rita bieži vērsusies pēc palīdzības redakcijā, lai ar avīzes starpniecību atrastu saimnieku kādam pazudušam sunim vai kaķim. Viņa nekad nav pagājusi vienaldzīgi garām dzīvniekam, kam nepieciešama palīdzība. Atstāt nelaimē nokļuvušu kaķi vai suni Ritai neļauj cilvēciskums un kopš bērnības ieaudzinātā mīlestība pret dzīvniekiem. “Es citādi rīkoties nespēju. Pati ļoti mīlu dzīvniekus un spēju saprast, kā jūtas man raksturā līdzīgi cilvēki, kuri nejauši pazaudējuši četrkājaino draugu. Esmu priecīga, ja pēc paziņojuma publicēšanas saimniekam ar savu mīluli izdodas satikties. Gadās gan visādi. Ir bijuši gadījumi, kad pēc dzīvnieka atrašanas saimnieks paziņo, ka ir iegādājies jaunu kaķēnu un noklīdušo vairs nevajagot. Tādu attieksmi es nevaru saprast. Tikpat labi tad var atteikties no pazuduša bērna. Dzīvnieks nav rotaļlieta, bet dzīva būtne, par kuru jārūpējas. Mājdzīvnieks ir kā bērns. Saimniekiem pastāvīgi jāraugās, lai viņš būtu tīrs, paēdis un labi justos. Viņam jāpievērš tāda uzmanība kā līdztiesīgam ģimenes loceklim. Ja cilvēks tam nav gatavs, lai labāk nopērk rotaļlietu, ar ko paspēlēties brīvākos brīžos, nevis iegādājas mājdzīvnieku,” saka L. Luguze.
Viņa uzskata, ka nereti paviršā attieksmē pret mājdzīvnieku izpaužas cilvēka egoisms. “Daži cilvēki domā, ka suns vai kaķis drīkst draiskoties tikai tad, kad saimnieki to vēlas. It kā dzīvniekiem nebūtu savu jūtu, sava rakstura. Ir pietiekami daudz literatūras, kurā aprakstītas suņu un kaķu īpašības un minēti ieteikumi audzināšanā. Pirms dzīvnieku atvešanas mājās vajadzētu kaut ko no tā visa izlasīt un tad vēlreiz pārdomāt — vai tiešām es vēlos mājdzīvnieku. Citādi var rasties nepareizs priekšstats — nu tas taču ir tikai suns un kaķis, nekas īpašs. Tomēr gan kaķīšiem, gan sunīšiem ir sava valoda un izpratne par apkārtējo pasauli. Viņi ļoti labi saprot, kad cilvēku nomāc raizes, un cenšas viņu mierināt. Kaut nu cilvēki atbildētu ar tādu pašu iejūtību. Šķiet, ka ne vienmēr mēs to spējam, ” apliecina R. Luguze.
Cik reizes mums dzīvē nav gadījies tā, ka kādam vēlam un darām labu, bet vēlāk pateicības vietā saņemam pārmetumus. Ne jau bez iemesla tautā ir radies teiciens: “Nepateicība ir pasaules alga.” Mūsdienās cilvēki, domājot par savu karjeru, bieži aizmirst agrākos draugus, uzticības vietu savstarpējās attiecībās arvien vairāk ieņem aprēķins un pat tieksme ieriebt konkurentiem. Savās neveiksmēs mēdzam vainot citus. Iespējams, tādēļ šodienas sabiedrībā daudzi noslēdzas sevī, stress un vilšanās dzīvē kļuvusi par parastu parādību. Šādas attiecības atspoguļojas arī attieksmē pret dzīvniekiem. Protams, to nevar teikt par visiem mājdzīvnieku īpašniekiem, bet uz daļu suņu saimnieku var attiecināt. R. Luguze stāsta, ka nereti cilvēki savas dusmas izgāž uz dzīvnieku, uzbļaujot vai pat sitot. “Pēc suņa izturēšanās var noteikt, kā saimnieks pret viņu izturas. Netaisnīgu pāridarījumu dzīvnieks atceras visu mūžu. Sunim rodas stress, viņš kļūst bailīgs, ieraugot saimniekus, cenšas kaut kur nolīst. Neviens nenojauš, cik ļoti suns sevī pārdzīvo, ka viņa piedāvātajai draudzībai atbildēts ar naidu,” saka R. Luguze. Cilvēku brutalitāte pret dzīvniekiem nepazūd atstājot māju un dodoties sabiedrībā, tādēļ esam tādi, kādi esam.
Kaķa izmisums liek sastingt asinīm
R. Luguze atceras kādu gadījumu vasarā. “Rīgas ielā, kāda nama ceturtā stāva dzīvoklī, bija atstāts kaķītis. Viņš bez pārtikas tur nīka vairākas dienas. Kad dzīvnieks vairs nespēja izturēt, viņš sāka ņaudēt, un tas drīzāk atgādināja kliegšanu. Tas bija šausmīgi. Vismaz man, šīs skaņas dzirdot, asinis stinga dzīslās. Labi, ka logs bija atvērts. Mēs nelaimē nokļuvušo ar pacēlāja palīdzību izglābām. Saimnieks bija aizrāvies ar dzeršanu un kaķēnu aizmirsis. Kad paskatījos uz dzīvnieciņu, izbijos — viņš izskatījās kā cīsiņš. Tik novārdzinātu kaķi redzēju pirmo reizi. Sāku barot. Viņš burtiski rija barību. Sākumā devu to mazās devās, lai dzīvniekam nekļūtu slikti. Viņš gan vēl nepārstāja bļaut kādas divas dienas, jo atcerējās notikušo. Tikai tad, kad kaķis saprata — nekas slikts vairs nenotiks, viņš pārstāja ņaudēt. Tagad viņš dzīvo pie manis. Pirmajās dienās, kad devos uz darbu, kaķis kļuva tramīgs, jo baidījās, ka neatgriezīšos. Dzīvnieks ilgi atcerējās pārdzīvotās šausmas,” stāsta R. Luguze.
Steiga un stress notrulina dvēseli
Pēc patversmes vadītājas novērotā, pēdējos gados palielinājies pamesto dzīvnieku skaits. “Agrāk arī bija gadījumi, kad cilvēki pameta suņus vai kaķus, jo tie bija apnikuši, bet tagad tas notiek biežāk. Tas nozīmē, ka cilvēki zaudējuši iejūtību un raksturos kļuvuši asāki, lai neteiktu — cietsirdīgi. Dzīve kopumā kļuvusi nežēlīgāka, un tas atstāj iespaidu arī uz sabiedrību. Nezinu, kādēļ tas tā noticis. Varbūt vainīga steiga un stress. Visi ir aizņemti ar savām problēmām un raizēm, un nav laika paskatīties uz to, kas atrodas blakus, un padomāt, kā viņš jūtas. Tā rodas vienaldzība, kas nereti pāraug bezatbildībā. Ar to var daudzviet saskarties, un, cita starpā, par to liecina arī pamesto suņu skaits. Jābūt cilvēcīgākiem. Ja tiešām mājas draugs ir apnicis un krīt uz nerviem, labāk par to paziņojiet man, nevis izmetiet dzīvnieku aiz durvīm. Es centīšos atstātajam atrast jaunu saimnieku. Pamešanu ļoti pārdzīvo gan suņi, gan kaķi. Viņi krīt panikā, nesaprotot, kādēļ ar viņu tā izrīkojušies. Tās dzīvniekiem ir vārdos neizsakāmas dvēseles sāpes. Nevajag domāt, ka tādu nav viņu nespējas dēļ pārdzīvoto izteikt vārdos. Vienaldzība un pat cietsirdība pret kādreizējo mīluli vēlāk ielaužas arī attiecībās ar cilvēkiem. Neticu, ka var slikti izturēties pret dzīvniekiem un vienlaikus būt labestīgs saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēki gan atšķirībā no dzīvniekiem prot izlikties un tēlot labus un iejūtīgus, bet tas nemazinās dzīves nežēlību, ja patiesībā viņi tādi nebūs. Arī tādēļ es mīlu dzīvniekus, ka viņi ir godīgi un nekad neizliekas,” saka R. Luguze.
Cer, ka dzīvnieki atklās mūsu cilvēciskumu
Kaut veterinārārsta palīdze ir dzimusi un mācījusies skolā Rīgā, patiku pret dzīvniekiem viņa izjutusi kopš bērnības. “Toreiz skolā bija grupa skolēnu, kuri pastāvīgi brauca uz zoodārzu mazgāt un kopt dažādus zvērus. Es arī iesaistījos šajā darbā. Man tajā laikā zoodārzs šķita kā paradīze. Nezināju nekā labāka. Patika kopt dzīvniekus un novērot viņu izturēšanos. Pēc 8. klases devos mācīties uz Smiltenes tehnikumu. Beidzu veterināro feldšeru nodaļu un pēc tam ilgus gadus strādāju toreizējā kolhozā “Ļeņina ceļš”. Vispirms biju veterinārā feldšere, bet vēlāk — veterinārārsta vietas izpildītāja. Tagad man uzticēta dzīvnieku patversme. Pašlaik kopju trīs suņus, kurus vēl neviens nav paņēmis, jo vajagot lielākus un skaistākus. Nu, lūk, atkal viss tiek vērtēts tā, it kā būtu jāpērk skaista un istabai pielāgota mēbele,” nosaka R. Luguze.
Viņa atzīst, ka mājdzīvnieki labi jūt, kādi ir cilvēki, un grib ticēt, ka ar laiku viņi mūs uzskatīs tikai par labām un draudzīgām būtnēm.
