Smiltenietis Gunārs Liedags savu dzīvi ar Valkas rajona laikrakstu “Darba Karogs” sasaistījis sešus gadus.
Pats saka, ka viņa dzīvē bijušas divas aizraušanās – kino un rakstīšana. “Sešdesmitajos gados rajona avīzes literārajā lappusītē visai bieži parādījās mani stāstiņi,” atceras Gunārs Liedags. “Pēc karadienesta biju nodomājis meklēt darbu Valkas kinoteātrī. Tas arī tika sarunāts, bet, pirms doties uz kinoteātri, iegāju laikraksta “Darba Karogs” redakcijā un tur arī paliku. Viņiem vajadzēja literāro līdzstrādnieku darbam ar jaunatni. Man tas šķita ļoti prestiži, un tā es kļuvu par rajona avīzes darbinieku. Bija 1967. gada rudens. Redakcijā darbu sāku pilnīgi bez korespondenta pieredzes, tālab šo to žurnālistiskā uztvēru pārāk naivi. Atceros, tolaik sabiedrībā minēja kaut kādus sabiedriskos institūtus. Es to uztvēru vārda vistiešākajā nozīmē un ierakstīju, ka Valkā atvērts institūts un jauniešiem pēc augstākas izglītības nebūs jābrauc uz Rīgu. Ne redaktore, ne korektore to nebija pamanījušas.Turpmākie seši gadi pagāja, gan rakstot, gan braucot. Kur kādu jaunieti slavēja, tur biju klāt, visbiežāk tieši druvā, pie kombainieriem, šoferīšiem. Pats sarkdams, mulsināju jaunās, brašās lauku meičas, intervējot turpat fermā pie govs sāniem vai arī romantiskā pļaviņā pie dabas. Kad iznāca tāda atklātāka izrunāšanās ar piezīmēm pilnu bloknotu, rakstiņš izdevās labs, par ko mani paslavēja kolēģi. Pagāja laiciņš, un radās papildus intereses – humors un sports. Divatā ar Jāni Locānu izdomājām personāžus Čukstiņš un Pukstiņš, kuri “bija klāt” dažādākās nebūšanās, un lasītāji sāka rakstīt vēstules redakcijai – Čukstiņam un Pukstiņam, stāstot par ķibelēm sev visapkārt. Atceros, kāds prasīja padomu, kur glabāt kopējā pagraba atslēgu. Pēc ilgas prātošanas devām atbildi: uz naglas! Darbs deva iespējas pabraukāt pa ārzemēm, protams, jaunatnes tūristu sastāvā. Redzēto aprakstīju avīzē vairākos turpinājumos. Reiz gan par pārlieku “viņpus žoga” redzētā slavināšanu partijas komitejā nācās taisnoties, jo biju uzrakstījis, ka ārzemju sievietēm ausīs ir skaisti piekariņi, bet rokām nagi, ko domājat, ir sarkani nokrāsoti, kas man likās glīti. “Padomju sievietēm tādi nadziņi nav vajadzīgi! Tie nav darba cilvēka nagi!” – tāda bija pamācība partijas komitejā.“Darba Karogs”, tāpat kā citi līdzīgie izdevumi Latvijā, bija partijas avīze. Mūs mācīja augsta kaluma partijas žurnālisti. “Cīņas” redaktors Ilmārs Īverts bija biežs viesis rajona avīžu žurnālistu kopā sanākšanas reizēs. Cilvēks kā cilvēks. Bargu vārdu no viņa nedzirdēju, humoru gan. Ik reizi viņš no tribīnes analizēja mūsu rakstus, un bija atradis patiesi absurdākos fragmentus, ko pasniedza šādi: “Re – te viens raksta: viss tas skan skaisti… bet es teikšu – gaiļi skan vēl labāk.” “Un kā šito saprast? – …tas ir tāpēc, ka, kā pie mums teiktu… – Ja dari tik svarīgas lietas, tad turi muti ciet!” Septiņdesmito gadu sākumā savā atbildībā biju paņēmis arī sporta dzīves ziņas. No tā labā atmiņā ir “Darba Karoga” organizētā ikgadējās balvas izcīņa volejbolā, kas ar savu azartu patlaban man atgādina rosīšanos Smiltenes sporta hallē. Toreiz tāda pati atmosfēra valdīja Smiltenes riteņbraukšanas skolas zālītē, kur sabrauca gandrīz visi vietējie bumbas cīņas meistari.Tolaik nebija ne datoru, ne interneta, no kurienes smelties jaunas ziņas. Avīžniekiem katrā redakcijā goda vietā stāvēja teletaips, – tāda paliela faksam līdzīga ierīce, kurā atradās liels balta papīra rullis un uz tā vairākas reizes dienā drukājās valstiski nozīmīgas ziņas no Rīgas. Ar to bija viegli piepildīt avīzītes “tukšās” vietas, līdz ar to saīsinot darba dienu, jo citreiz domās kūpošām galvām ilgi meklējām materiālu, ar ko aizpildīt sleju.Katram redakcijas darbiniekam bija jāmāk fotografēt, taču ne visi prata nobildēto dabūt uz foto papīra. Redakcijā bija liels rullis ar melnbalto negatīvo filmu materiālu. Katrs tumsā nošķērēja, cik vajag, ielika fotoaparātā un atvesto deva zinātājam attīstīt. Tur viss man padevās labi. Bet kā toreiz tālāk darīja ar gatavo bildi? Avīzes maketa veidotāja uzrakstīja tai otrā pusē vajadzīgo izmēru, aploksnē iekšā un uz Rīgu prom. Atlējumu taisīja valsts cinkogrāfijā. Atpakaļ atnāca metāliska plāksnīte, kur attēls bija iegravējies sīkos punktiņos – lielākos, mazākos, kā jau bildes attēlā iederas (gaišāks, tumšāks). Plāksnīte kopā ar rakstu aizceļoja uz Valkas tipogrāfiju (iepretim autoostai), kur tā iegūla avīzes maketā. Tekstu lika mašīnburtliči turpat tipogrāfijā. Velnišķīgi nelāgs darbs, dažkārt ar pirkstiem bija jāmeklē svina burtiņi, lai izveidotu virsrakstu. Man aiziešana no redakcijas iznāca pēkšņa. Savu laiku jau biju strādājis kino darbu, un Valkā steidzami meklēja cilvēku, kurš varētu stāties rajona kinodirekcijas vadošajā amatā. Tas bija jauns izaicinājums. Bija 1973. gads.”
