123. turpinājums. Sākums bija dzejolis “Barona aleja”. Šo dzejoli drīz nopublicēja, un bija interesanta spalvasbrāļu reakcija.
123. turpinājums.
Sākums bija dzejolis “Barona aleja”. Šo dzejoli drīz nopublicēja, un bija interesanta spalvasbrāļu reakcija. Rīgā pie cirka kafejnīcas durvīm satiku Viktoru Līvzemnieku:
— Beidzot tu esi uzrakstījis kaut ko labu! Tomēr beidzot! Bet, pagāns tāds, manā manierē esi sācis dzejot…
Dažas minūtes vēlāk sasveicinājos ar Dzejnieci. Arī viņa bija izlasījusi, bet komentēja ļoti īsi:
— Man patika.
Vēl viņa man pastāstīja, ka viņai negaidīti piezvanījusi Velga Krile. Pateikusi tikai vienu teikumu, kas viņu izbrīnījis. Diemžēl esmu spiests paklausīt savam Tirdītājam, tāpēc Velgas teiktais lai paliek noslēpums.
Atceros arī mūsu pašu pēdējo saredzēšanos Rakstnieku savienības telpās. Dzejniece patlaban grauza sulīgu ābolu, kad, ieraudzījusi mani, steidza pavēstīt, ka viņu īpaši ieinteresējis mans dzejolis par Mocarta kapu. Viņa pati arī esot šo tēmu apcerējusi, tikai traktējusi mazliet citā rakursā. Kas viņu mudināja tā īpaši domāt par šo jautājumu?
Mūsu pēdējā saruna bija par kapiem. Lai tāpēc šīs rindas ir par Dzīvi. Par Dzīvi Dzejā. Par Dzīvi Mīlestībā. Par Dzīvi Cilvēcībā.
Arī par to jāpastāsta
Tā sauktajos padomju laikos mēdza stāstīt anekdoti par mazo Jānīti. Skolotāja esot prasījusi, lai nosauc draugu tautas. Jānītis arī sācis uzskaitīt:
— Mūsu draugu tautas ir igauņi, lietuvieši, ukraiņi, gruzīni, armēņi, čigāni, tatāri…
— Bet kāpēc, Jānīt, tu lielo krievu tautu nemini?
— Skolotāj, bet krievu tauta ir mūsu brāļu tauta.
— Kāda starpība?
— Starpība, skolotāj, ir tāda, ka draugu tautas mēs izvēlamies paši, bet brāļi piešķirti pret mūsu gribu.
Šo anekdoti es atceros, kad domāju par saviem kādreizējiem skolas vai studiju biedriem. Nevienam taču mums nav bijis lemts izvēlēties, ar ko mācīties kopā. Gan studiju biedri, gan pasniedzēji mums tika piešķirti it kā pēc Dieva gribas. Tā arī man izgadījies, ka savulaik mācījos kopā ar nākamo čekistu. Patiesības labad jāteic, ka mūsu kursā mācījās arī viens no radikālākajiem nacionālistiem — Romāns Pussars, un tas nozīmē, ka viņš tāpat bija spiests pakļauties šim Dieva lēmumam.
Nākamais čekists Pēteris Mazais mums piebiedrojās tikai otrajā kursā, jo sākumā studēja Vēstures fakultātē. Tā kā vēsturnieku novirzienu institūtā likvidēja, tad vairums studentu pārgāja uz Universitāti, bet daži pārkvalificējās par literātiem un pārnāca pie mums. Tā kā kursā bijām tikai septiņi jaunekļi uz kādām četrdesmit jaunkundzēm, tad gribot negribot nācās vienam ap otru burzīties — gan Pēterim, kurš jau bija komunists, gan Romānam, kurš tikai ar lielām pūlēm slēpa savu pretējo orientāciju.
Pēteris Mazais patiešām bija pasīka auguma, mācījās sekmīgi, kaut ne izcili, bieži ķiķinājās ar glītākajām meitenēm, kuras sauca mīļvārdiņos, diezgan bieži iekarsa strīdos. Dažiem viņš likās piekasīgs, tāpēc iemantoja arī ienaidniekus vecākajos kursos. Kopmītnē viņš dzīvoja vienā istabiņā ar Voldemāru Marcinkēviču, vēlāko Stiklu palīgskolas direktoru.
Turpmāk vēl.
