Lieldienu brīvdienās izmantoju iespēju apskatīt izstāžu zālē “Arsenāls” vēl pēdējās dienas atvērto izstādi “Purvīša balva 2015”, lai redzētu, kas ticis pasludināts par labāko Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pie viena ielūkojāmies, kas jauns ir eksponēts “Arsenāla” Radošajā darbnīcā (ēkas otrajā stāvā). Ik reizi mani fascinē stāvās, platās koka kāpnes uz šo izstāžu zāli. Šoreiz pārsteidza kāpnēm pa vidu izritinātais paklājs ar norādi pa paklāju nestaigāt. Paklājs aizveda līdz pat izstāžu zāles vienīgajam mākslas darbam – monumentālai plāksnei pie sienas ar uzrakstu “Es te biju”. Tā ir Kristas un Reiņa Dzudzilo personālizstāde “Viena skatītāja apmeklējums”, kurā rūpīgi paredzēta skatītāja piedalīšanās mākslas notikumā. Šajā gadījumā mākslas darba vēstījumu var vispārināt līdz jautājumam par cilvēka piedalīšanos vai palikšanu malā dzīves piedāvātajos notikumos (uzkāpt uz paklāja par spīti instrukcijām vai paklausīgi soļot pa maliņu), un par daudzu cilvēku vēlmi iemūžināt sevi, kur vien iespējams, pēc tam eksponējoties sociālajos tīklos. Notikumi ņirb cits pēc cita, taču cik ir cilvēku, kuri uzdod sev jautājumu – bet kāpēc es te esmu un ko es te daru? Nesen intervēju laikraksta “Darba Karogs” bijušo redaktori Mildu Mūrnieci, kura atzina, ka padomju laika ideoloģija bremzēja cilvēka domāšanu, jo “nedrīkstējām domāt, kā paši gribētu”. Var ironizēt par sazvērestības teorijām un meklēt cēloni sevī, par ko savā personālizstādē “Netaisnība” rosina aizdomāties Purvīša balvas šā gada laureāts mākslinieks Miķelis Fišers, taču ikvienai varai ir ērta sabiedrība, kura nedomā un ar kuru tāpēc var viegli manipulēt. Mūsdienu sabiedrībā, manuprāt, ērts masu pakļaušanas ierocis ir dominējošais informācijas pasniegšanas veids – ātri, īsi, daudz un steigā. Arī tas bremzē domāšanu. Taču daudz būtiskāk par “Es te biju” ir – “Kāpēc es te esmu?”.
