Atklāti sakot, apbrīnoju tos drosmīgos un bez īpašiem aizspriedumiem izaugušos jauniešus, kuri piedalījās brīvdienās rādītajā televīzijas šovā ”Aklās kāzas”.
Atklāti sakot, apbrīnoju tos drosmīgos un bez īpašiem aizspriedumiem izaugušos jauniešus, kuri piedalījās brīvdienās rādītajā televīzijas šovā “Aklās kāzas”. Parasti šovu skatīšanai man neatliek laika, bet šoreiz dvēseles noskaņojums un sals aiz loga vedināt vedināja ieritināties zem siltas segas un gremdēties šova notikumos. Iespējams, tas tāpēc, ka šī nedēļa rit sirsniņsvētku noskaņojumā un man šie svētki patīk. Pieļauju, kādam tie krīt uz nerviem, jo dažādu iemeslu dēļ dzīve tā iegrozījusies, ka gribas kliegt no izmisuma un vientulības, kur nu vēl Valentīndienā pirkt bērnišķīgas plīša rotaļlietas un sarkanas sveces. Ja kāds cilvēks apgalvo, ka viņam nekad dzīvē tā nav bijis un ka viss ir pilnīgā kārtībā, noteikti melo. Vismaz man zināmo cilvēku aprindās gandrīz katram ir bijis “melnais caurums”. Bet tas ātri pāriet, līdzko viņš apzinās, ka dzīvē nākas vilties cilvēkos, nevis mīlestībā. Tā ir un būs, un nekad nebeigsies! Ja pašlaik blakus nav mīļotā cilvēka, kurš gan var liegt svētkus svinēt ar mīļiem draugiem, kolēģiem, bērniem, kaut vai suni vai kaķi. Nevienam taču nav jāatskaitās, ar ko esi apēdusi šokolādes sirdi un izdzērusi rozā šampanieti! Galvenais ir gribēt priecāties, nevis ierauties skumju čaulā un klusībā bēdāties. Tā var sabeigt savu sirdi, pēc kuras, iespējams, ilgojas kāds vēl nesatikts cilvēks.
Lai izdodas satikties!
