Nezin kāpēc cilvēkiem radies priekšstats, ka es īpaši pētu senus svētakmeņus.
Nezin kāpēc cilvēkiem radies priekšstats, ka es īpaši pētu senus svētakmeņus. Pirmkārt, speciāli neko nemeklēju, zīmīgi akmeņi paši uzrodas, jāprot tikai ieskatīties.
Arī tas nav tiesa, ka latviešu senči pielūguši vienīgi akmeņus. Svētie ozoli, liepas, pīlādži un priedes dzīvo tikai kokam atvēlēto mūžu. Tāpat izsīkst vai aizsērē svētie avoti. Ekskavatori un buldozeri nereti norok veselus svētkalnus. Akmeņi, ja vien tos nesadrupina, dzīvo saules mūžu, tāpēc no senreliģijas atribūtiem tie sastopami vislielākā skaitā.
Cilvēks var būt katolis vai protestants, bet ir nepieciešama zināma tolerance, lai senos kulta akmeņus saudzētu kā savas tautas agrāko paaudžu gara kultūras lieciniekus. Šādiem akmeņiem ir muzejiska vērtība. Bet ne tikai. Nolikti īstajā vietā, iekļauti kosmisko enerģiju tīmeklī, tie arī tagad piedalās dzīves telpas enerģētiskā harmonizācijā — kopā ar kokiem, strautiem, avotiem, kopā ar dārza un ceļmalas puķēm, kopā ar bišu dravām un putnu ligzdām. Harmonizēta vide ir draudzīga cilvēkam, tā palīdz pretoties slimībām un lielpilsētu radītajām nervu spriedzēm.
Par šīm tēmām gana plaši esmu izteicies grāmatā “Latvijas mezgli Indras tīklā”, tāpēc šoreiz mazliet par jaunatradumiem.
Aizvadītā maija sākumā lielais vējš manā pagalmā atlauza iespaidīga lieluma priedes žuburu. Krītošais koks gandrīz neko nesapostīja, vienīgi veco ceriņu nolauza saknē, bet šo krūmu biju nolēmis ar laiku likvidēt, dodot vietu jaunam stādījumam. Tā kā tagad atsedzās neliels klajums, iegādājos tūju jeb dzīvības koku. Lai atrasu pareizo vietu stādīšanai, lūdzu talkā zintnieci, kura noteica enerģētiski vislabvēlīgāko punktu. Nebiju sevišķi pārsteigts, kad tajā vietā lāpsta atdūrās pret akmeni. Zināju, ka muižu laikos šajā pauguriņā rakts itin viss, kas kādam nav paticis. Un patiesi — no smiltīm izcēlu plakanu akmeni, kuru zintniece lika turpat uzstatīt vertikāli, orientējot pret debesu pusēm pēc man nezināmām enerģiju plūsmām, kam varētu būt sakars ar āderēm. Kādam nolūkam šis akmens kalpojis seno krīvu laikos, neesmu noskaidrojis, bet daudzi cilvēki akmens grubuļainajā plaknē saskata cilvēka galvu. Tā nu tagad draudzīgi sadzīvo dzīvības kociņš ar spēka akmeni, un man liekas, ka šī divatne sargā manu pagalmu pret tiem ļaunuma starojumiem, kas savureiz varētu plūst no lielceļa puses.
Kāda cita akmens fotoattēlu man atsūtīja Ojārs Ozoliņš. Atrasts Kauguru pagastā. Nav jābūt lielam speciālistam, lai cilvēka auguma tēlā saskatītu senu Dievekli (elktēlu). Netieša informācija liecina, ka šis akmens veidojums kalpojis kādas senas mājas dzimtai par Mājas Dievu. Neparastums tikai tas, ka tēls atgādina sievieti, jo par Mājas Kungu parasti kļuva pirmais mirušais vīrietis, proti, dzimtas dibinātājs. Varbūt te jārunā par mitoloģijā pazīstamo Lielo Māti? Tas vēl skaidrojams jautājums, pagaidām varam runāt tikai par ziedokļa plauktiņu jeb pusdobumu tēla “aizmugurē”. Kaut kas līdzīgs altārim, kur mājas iedzīvotāji rudeņos Dieveklim ziedoja šo to no jaunās ražas — graudus, ābolus. Tur varēja novietot arī aizdegtu svecīti.
Mūsdienās par seniem kulta akmeņiem dažiem cilvēkiem neveselīga interese tajā ziņā, ka atradumi tiek vesti pāri visai Latvijai, lai tikai tos novietotu pie savām lauku mājām. Tā ir liela aplamība, jo šādi akmeņi tiek izrauti no funkcionējošām sistēmām. Un vēl — gadās, ka cilvēki aiz nezināšanas pie mājām novieto tādus akmeņus, kas savulaik atradušies senās kapsētās. Vai te vajadzīgi komentāri?
Sociālisma urravošanas gados melioratori izveidojuši tūkstošiem laukakmeņu krāvumu, un nav grūti šādā haosā atrast arī zīmīgus kulta akmeņus, visbiežāk ar iekaltām zīmēm vai ziedokļiem, un prātīgi darītu ikviens no mums, ja šādus objektus paglābtu no barbaru postītkāres.
