“Kristus ir augšāmcēlies!” drīz cits citu sveiks kristieši savos lielākajos svētkos Lieldienās. Smiltenes Tautas teātra jauniestudējumā, krievu dramaturģijas klasiķa Aleksandra Ostrovska lugā “Vilki un aitas”, darbība arī norisinās Lieldienās, kad visiem vajadzētu draudzīgi līksmot par augšāmcelšanās vēsti, jo tā taču simbolizē dzīvības uzvaru pār nāvi. Taču Ostrovskis, muižnieks pēc izcelsmes un jurists pēc izglītības, nebija naivs sapņotājs. Pirms 140 gadiem viņš rāva nost liekulības un viltus dievbijības maskas sava laika sabiedrībai, rādot, cik viltīgi, ar dievvārdiem uz lūpām un krusta mešanu, tiek pārkāpti Dieva baušļi: “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt”, “Tev nebūs zagt,”, “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko, “Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu”. Viena simtgade nomaina citu, taču cilvēka daba nemainās. Tāpēc Smiltenes Tautas teātra režisors Agris Māsēns lugas saturu sasaistījis ar mūsdienām. Režisoram izrādē ir savs moceklis – simboliski krustā sistais, cilvēks ar miesu un asinīm. Taču līdzcilvēku grēkus viņš neizpirks. Kam nav sirdsapziņas, tas grēku piedošanu nelūdz. Ne velti Ostrovskis ir pasaules līmeņa dramaturgs, jo viņš liek domāt (tāpēc paldies Agrim Māsēnam, kurš uzņēmies risku amatierteātrī iestudēt pasaules klasiku, izglītojot skatītāju). “Vilku un aitu” esence ir jautājums par primitīvu izdzīvošanu arī mūsdienās, – vai nu tu piesliesies bagātajiem un varenajiem, pieverot acis uz viņu netikumiem un likumpārkāpumiem, un līdz ar to barosies ar drupačām no viņu galda, vai arī paliksi viens. Pastarā tiesa? Pasaciņas! Katram savs krekls tuvāks. Un vilki gardi skrubina aitu kaulus, maldīgi domājot, ka laicīgajā dzīvē tikai cilvēks pats ir soģis saviem darbiem.
