Ir tiesa, ka Putins Latvijai sprāguša ēzeļa ausis vairs publiski nesola.
Ir tiesa, ka Putins Latvijai sprāguša ēzeļa ausis vairs publiski nesola. Vērtējot Krievijas politiķu izteikumus, noprotams, ka Maskava pašlaik gatava noslēgt robežlīgumu ar Latviju, nedaudz pieverot acis uz mūsu vēlmi līguma tekstā ietvert mazliet mīklainu norādi uz valstiskuma “pārmantojamību”.
Tomēr mūsu radikālo politiķu cerības, ka kaut kad nākotnē mēs varētu atgūt Abrenes novadu, ir pārmēru rožainas. Tas varētu notikt tikai tajā gadījumā, ja Tabūns vai Dobelis apsolīto ēzeļa ausu vietā mums varētu no Krievzemes pārvest beigta lāča ausis.
Pašreizējā tonalitātes maiņa Kremļa varasvīru publiskajos paziņojumos saistāma ar negatīvā tēla mazināšanas vēlmi pasaules sabiedriskajā apziņā. Gan manipulācijas ar naftas un gāzes piegādēm, gan daudzās politiskās slepkavības un radioaktīvā polonija radītais piesārņojums Londonā, gan bezjēdzīgais konflikts ar Gruziju — tas viss kopumā par Putina Krieviju radījis nelāgu slavu Rietumu demokrātiskajās zemēs.
Tāpēc Putins sūtīja Medvedjevu, Grefu un citus politiķus uz Davosas forumu, lai pasaulei apskaidrotu, ka Kremlis ir ceļā uz patiesu demokrātiju. Uz Tbilisi tika sūtīts vēstnieks, lai nomierinātu satrauktos deputātus Eiropas padomes Parlamentārajā asamblejā Strasbūrā.
Un Latvijas virzienā vēlība tiek demonstrēta, lai līdzsvarotu emocionālo karagājienu pret Igauniju.
Viena Aļošas dēļ
Padomju Savienība, kad iekaroja citas zemes, rīkojās līdzīgi senajiem krustnešiem, kuri kristiešu dievnamus cēla latviešu seno svētkalnu sakrālajos centros. Tā darīja arī sarkanarmieši, kuri savus “atbrīvotāju” pieminekļus centās satupināt pamattautai svētās vietās, un pilsētu centri noteikti ir šādas svētas vietas. Lai pasvītrotu, ka “mēs jūs iekarojām”.
Mazai atkāpei par to, kā radās iesauka Aļoša. Savulaik par Bulgārijas atbrīvotājiem tika sacerēta dziesma — par karavīru Aļošu, un pēc tam Bulgārijā uzslieto pieminekli arī iesauca par Aļošu. Ar laiku bulgāri par aļošām sāka saukt visus krievus. Tallinas bronzas piemineklis tautā pārmantojis bulgāru doto iesauku.
Tallinas karavīra tēls ir bez mākslinieciskas vērtības — līdzīgi kā visai niecīga vērtība ir Uzvaras monumentam Rīgā. Berlīnes Treptova parkam paveicies labāk, piemineklis ir mākslas darbs, kaut tā idejiskā slodze visai aplama, ja atceramies, ka krievu karavīri Vācijā izvaroja vismaz pusotra miljona sieviešu.
Krievijā patiešām atdzimst impērisms, tāpēc tik varena brēkšana pret Igauniju. Kamēr politiķi daudzmaz savaldās vārdu izvēlē, tikmēr impēriskie publicisti plosās vai ārprātā. Ļeontjevs kliedza, ka viņš ar savām rociņām gatavs nožņaugt ikvienu “fašistu”, kas sadomās pārvietot Aļošu (varētu mēs igauņiem aizdot savu Tabūnu, kurš tomēr ir pieredzējis bokseris). Impērijas atjaunotājs Prohanovs lādas, ka Igaunija vispār nav nekāda valsts, bet pārpratums, ka Narva pienākas Krievijai. Un pretstatā šīm lamām skan mierīga Radzihovska balss, ko Krievijā gandrīz neviens negrib dzirdēt: “Igauņiem sarkanarmietis bija divkārtējs iekarotājs — pirmoreiz 1940. gadā un otrreiz 1944. gadā, kad notika reokupācija.” To pašu viedokli ar indīgas ironijas piedevu apliecina cilvēktiesību aizstāve Novodvorska.
Mūžīgā piemiņā
Aļošas aizstāvji apgalvo, ka igauņi gribot postīt apbedījumus. Nav gan nekādu pierādījumu, ka Tenismegi ielas malā būtu kapsēta. Ir pilnīgi nevietā vainot baltiešus necieņā pret karavīru apbedījumiem. Valkā Brāļu kapi ir blakus kapsētai, tur piemineklis tiem, kas krituši kara laukā. Ja vēl zinām, ka Valkā pirmie apbedījumi sastāvēja no Maskavas inteliģences… Tie bija tie jaunie augstskolu pasniedzēji un zinātnieki, kuri 1941. gada rudenī stājās zemessardzē, lai aizsāvētu savu pilsētu no nacistiem. Un ne jau karavīrs izlēma, kurā zemē karot.
Ar cieņu nolieksim galvas arī Zvārtavas Brāļu kapos, kur kritušo svešzemnieku mieru sargā piemineklis.
Tādu vietu ir daudz visā Latvijā un Igaunijā.
Tomēr tiem, kas tagad nosoda igauņus, gribu atgādināt laikus, kad tapa pieminekļi un masu kapi. Zināms, ka pašas Krievijas teritorijā vismaz puse kritušo sarkanarmiešu nav zināmi, daudzos gadījumos palikuši vispār neapbedīti, un tagad nav nosakāms, kurš zaļi apsūnojis galvaskauss purvājos pieder sarkanarmietim, kurš esesietim. Biju vēl puika, bet es labi atceros 1946. gadā sāktās pārapbedīšanas kampaņas, kuras vadīja kara komisariāti kopā ar pašvaldībām. Sākumā kritušie bija norakti kur kurais, dažos gadījumos šīs vientuļās kopiņas iezīmēja koka obeliski ar sarkanu zvaigzni un plāksnīti, kurā iegravēts kritušā uzvārds. Daudz bija gadījumu, kad kritušos noraka vietējie zemnieki. Kad sāka veidot Brāļu kapus, par nelielu samaksu tika nolīgti vietējie dzērāji vai asenizatori, kuri raka vaļā apbedījumus un pussatrūdējušos līķus ķeksēja koka kastēs, lai pārvestu uz masu apbedījumu vietu. Neviens nepētīja, cik godprātīgi tas tiek veikts.
Piecdesmitajos gados notika vēlreizēja pārapbedīšana, veidojot lielākus Brāļu kapus. Un atkal kauli tika jaukti un pārjaukti bez jebkādas cieņas pret kritušajiem.
Bet Maskavā klaigājošie “našisti” jūtas pārliecināti, ka sarkanarmiešu apbedījumi salīdzināmi ar padomju varasvīru nekropoli Sarkanajā laukumā gar Kremļa sienu.
Fasādes spodrināšana
Kremļa runasvīrs Jastržembskis nesen aicināja žurnālistus par Krieviju rakstīt tikai pozitīvo, jo vajagot spodrināt valsts tēlu pasaulē. Tā pati tendence jūtama prezidenta pēdējā laika runās. Ja nav labu darbu, ko rādīt, tad jāizlīdzas ar runām un rakstiem.
Kremlim ir par ko uztraukties. Kā zināms, Sočos tiek būvētas sporta celtnes, lai 2014. gadā varētu sarīkot Ziemas olimpiskās spēles. Nauda netiek žēlota. Un nesen pats Putins aizbrauca uz Sočiem, lai kalnos pie Krasnaja Poļanas kārtīgi izslēpotos. Bet, tavu neražu, nedarbojās pacēlāji. Krasnodaras novada činavniekiem bija licies, ka tieši viņiem ir tiesības labi nopelnīt, tāpēc tika meklēti iegansti, lai tagadējos trases īpašniekus “iedzītu zemē”. Un pacēlāji nedarbojās, un Putinam, izrādījās, nav nekādu iespēju sodīt alkatīgos činavniekus. Tāda ir feodālā kārtība šajā ķeizarvalstī.
