Nesen valcēnietis Andris Zunte piedalījās divos “Worldloppet” maratonslēpojumos Itālijā un Vācijā.
Nesen valcēnietis Andris Zunte piedalījās divos “Worldloppet” maratonslēpojumos Itālijā un Vācijā. Uz Itāliju viņš devās lidmašīnā kopā ar visu ģimeni sievu Aneti un meitām Dārtu, Martu un Gerdu.
Viena diena bija atelpai, un tad — mačs. Uzzinājis, ka vēl seši latvieši mitinās Pozza di Fassa (1360 metru virs jūras līmeņa), Andris apmetās netālu no viņiem, jo caur šo apdzīvoto vietu gāja arī populārākā Itālijas maratonslēpojuma “Marcialonga” 70 kilometru garā trase. Taču šoreiz sniega trūkuma dēļ bija jāveic tikai 57 km. Dalībieku limits parasti šajā maratonā ir 5000, bet šogad uz starta stājās 5300 slēpotāju.
“Sniega vairāk bija ielejā Val di Fassa, bet trūka finiša rajonā Val di Fiemme pie Kavalēzes pilsētas. Tur bija makslīgais sniegs un vietām slēpojām pat pa zāli. Trases stāvoklis šajās abās ielejās atšķīrās tik krasi, it kā kāds būtu novilcis robežu ar lineālu.
Tā kā man bija 2629. numurs, startēju otrajā ešelonā — no dalībnieku vidusdaļas uz beigu pusi. Trase bija samērā šaura, un lielajā pūlī sākumā kādu apdzīt bija grūti. Es uzskatu, ka šis maratons man tomēr bija ļoti veiksmīgs gan pēc ieņemtās vietas, gan pēc tā, kā jutos distancē. Šoreiz “nesaplīsu” un pat normāli “uzrāpos” pa serpentīnu pēdējos trīs kilometrus finiša kalnā. Protams, rezultātu vienmēr gribas vēl labāku par sasniegto,” saka A. Zunte.
“Ziemeļlatvija” jau nākamajā dienā pēc maratona informēja, ka Andris vīriešu grupā ieņēma 1921. vietu, bet absolūtajā vērtējumā viņš ar rezultātu trīs stundas 43 minūtes un 45 sekundes ierindojās 2011. vietā. 1100 dalībnieku bija tikai no Norvēģijas vien. Visvairāk — ap 3000 — no Itālijas.
“Startā gaisa temperatūra bija mīnus 11 grādu, bet finišējot — jau plus 10. Distances vidū Pozza di Fassa, kur maratonu vēroja arī mana ģimene, saprotams, nebija tik silts kā beigās. Faktiski jau tur ir pilsēta pie pilsētas vai ciems aiz ciema. Kavalēzi un tās apkārtni apskatījām jau iepriekšējā dienā. Mūsu izpratnē visi veikali tur ir ļoti mazi, bet tajos ir viss dzīvei nepieciešamais. Tur nav tādu lielu iepirkšanās centru kā pie mums Valkā. Varbūt tādēļ, ka tur dārgs ir katrs kvadrātmetrs platības.
Tā kā uz Vāciju Andra ģimene devās dienu agrāk nekā pārējie letiņi, vienu dienu maratonists pavadīja trenējoties augstkalnē Pso de Sankt Pellegrino (1980 m). Tur aklimatizējās un trenējās daudzu valstu sportisti, arī zviedri, norvēģi un krievi. Varēja redzēt turienes augstāko virsotni Marmolada.
“Uz Vāciju mēs izvēlējāmies grūtāko, bet skaistāko ceļu pāri divām kalnu pārejām Marmolado un Kristalo un tālāk uz Kortinu di Ampeko. Nobraucām gar Anterselvu, kur pašlaik notiek pasaules čempionāts biatlonā, un tālāk Vācijā uz Oberammergavas “KonigLudviglauf” maratonu.
Pa ceļam visi latviešu slēpotāji saslimām ar vīrusu. Es cerēju izbēgt no tā, bet neizdevās. Tas gan ātri pārgāja, bet sekas tomēr atstāja. Brīnums, kā bērniem nekas, lai gan viņi izmantoja visus ziemas jaukumus, rakās sniegā un pat sauļojās.
Vācijā mūs sagaidīja migla un lietus, sniega bija pavisam maz. 50 km vietā šoreiz bija jāslēpo 40 km — divas reizes 20 km aplis. Trase bija slikta, vietām dubļi, citur zāle vai ziemāji. Uzlikām parafīnus un pulverus, bet slēpes “negāja”. Krievi, kas bija testējuši slēpes, sacīja, ka “ar pliku struktūru bez smēriem gājis pat labāk”. Beigās rezultāts arī nemaz tik slikts nebija — 2.18:45,0 (281. vieta no vairāk nekā 600 dalībniekiem), taču distancē grūti gāja.
Svētdien pēc mača braucām projām uz Minheni, tad pāris stundu ar lidmašīnu un jau Rīgā. Mana ģimene ar ceļojumu ir ļoti apmierināta. Es pirms došnās uz Itāliju biju noslēpojis ap 100 km, taču maratonos jutos daudz labāk nekā pagājušajā sezonā pēc daudz lielākas kilometrāžas un intensitātes treniņos,” stāstījumu nobeidz Andris.
Šogad viņš cer piedalīties arī kādos pašmāju mačos, piemēram, Valkas trīscīņā, kas sāksies ar slēpošanu 24. februārī. Tartu maratonā (18. februārī) visus 63 km viņš noteikti nebraukšot, bet no “Worldloppet” posmiem vēl ir ieplānots Engadinas maratons Šveicē 11. martā. Tas būs pēdējais posms, kas sportistam nepieciešams, lai saņemtu “Worldloppet master” nosaukumu. Tāds arī bija viņa galvenais mērķis. Kas būs tālāk nākotnē, to rādīšot darbs un laiks.
