Tā kā Latvijā palmu nav, tad to zaru vietā svētī pūpolus, kas zied ap Lieldienu laiku. Bībelē Mateja un Marka evaņģēlijs vēsta, ka šajā dienā Jēzus uz ēzeļa iejāj Jeruzālemē kā uzvarētājs un glābējs. Ļaudis lielā priekā domāja, ka jāj jaunais ķēniņš, kurš visu nokārtos un padzīs okupantus romiešus. Viņi Jēzus priekšā uz ceļa klāja drēbes un palmu zarus, taču tikai pats Jēzus Kristus zināja, ka viņa ceļš ved nevis uz troni, bet gan pie krusta. Vēlāk, kad tas atklājās, tie paši cilvēki, kuri ar prieku viņu sagaidīja, sauca, lai sit Jēzu krustā, un novērsās no viņa. Pūpolsvētdienu sauc arī par Kunga ciešanu dienu, tajā baznīcās lasa Kristus ciešanu aprakstu. Tā ir Klusās nedēļas pirmā diena.Savukārt latviešiem ir vairāki ticējumi, kas jāievēro Pūpolu svētdienā. Pats populārākais, ko joprojām daudzviet ievēro, ir pēršana ar pūpoliem agri no rīta. Kādam no mājniekiem Pūpolu svētdienas rītā jāpieceļas pirmajam un ar pūpolu zariem jānoper pārējie, skaitot: “Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks, veselība iekšā, slimība ārā.” Vēl skaita tā: “Sarkans kā ābols, zaļš kā zars, drošs kā lauva, veikls kā vāvere.”
