Es mācījos Gulbenes rajona Lizuma pamatskola 2. klasē, mani brāļi – 4. un 5. klasē. Man toreiz bija deviņi gadi. Dzīvojām skolas kopmītnēs, jo mūsu lauku mājas atradās apmēram 14 kilometru no Lizuma.1949. gada 25. marta rīts. Pēc brokastīm mani pasauca klases audzinātāja un sāka stāstīt “caur puķēm”, ka man ir jābrauc. Es teica, ka negribu nekur braukt. Viņa atbildēja, ka tomēr būs jābrauc. Tad audzinātāja teica, ka izrakstīšot man liecību (jo bija III mācību ceturkšņa beigas), varbūt noderēšot. Es, protams, neko nesapratu. Ieliku liecību skolas somā un devos audzinātājai līdzi uz izeju no skolas.Tur priekšā jau sagaidīja brāļi, kuriem mugurā bija prāvas mugursomas ar pārtikas produktiem no kopgalda. Tad mūs visus trīs iesēdināja ragavās, kurām virsū bija uzlikts krēsls. Teica, ka mūs vedīs uz Sinoli. Tā bija ciema padome. Katrā ragavu stūrī nostājās pa vienam ar automātu bruņotam kareivim, kuri ar mums nerunāja neviena vārda. Tikai paziņoja, ka tur, Sinolē, mums priekšā būs mūsu vecāki un vecvecāki. Es ticēju, ka mūsējie būs priekšā un daudz nebēdājos.Sinolē mūs ieveda lielā telpā, kurā uz savām mantām un krēsliem sēdēja daudz cilvēku. Visiem bija drūmas sejas. Es ātri pārlaidu skatu sēdētājiem. Mūsējo tur nebija. Tad es nodomāju: “Redz kā mūs piemānīja.” Neizpratnē sāku raudāt, jo nezināju, ko ar mums darīs. Durvis bija aizslēgtas. Ik pa laiciņam atvēra durvis un ieveda jaunus ģimenes. Es visu laiku raudāju. Tas ilga apmēram piecas stundas. Visi mani mierināja, bet man vēl vairāk nāca raudiens. Es toreiz domāju, ka vairāk nekad neredzēšu savējos. Vēlā pēcpusdienā kārtējo reizi atvēra durvis, pa kurām ienāca mūsējie. Es apkampu mammu, un ar to beidzās mana raudāšana. Es jutos pasargāta.Kad visi “vajadzīgie” bija savākti, mūs ar daudziem pajūgiem veda uz Gulbeni, lai salādētu lopu vagonos. Pajūgu rinda bija ļoti gara. Kad nokļuvām Gulbenē, bija liela tumsa. Tumsā mūs salādēja lopu vagonos pa 25 cilvēkiem katrā. Gulbenē mēs savos vagonos pavadījām vairākas dienas, jo vilcienam visu laiku klāt kabināja vagonus ar cilvēkiem. Mūs baroja ar sasalušu svaigu kāpostu zupu. Tie kāposti bija ļoti glumi. Mēs ēdām, jo citas izejas nebija. Mamma neļāva ēst kopgalda ēdienu, sacīdama. Ka varbūt vēlāk nebaros nemaz.Pēc tam sākās garš un smags ceļš, jo galā mēs nokļuvām tikai 1. maijā, kur vietējam kolhozam nebijām vajadzīgi, jo viņi bija gaidījuši darba spēku, nevis vecus cilvēkus un bērnus.Es vairs nekad neraudāju, jo mums bija brīnišķīgi vecāki, kuri cīnījās par visu mūsu septiņu izdzīvošanu.
