Vakar, 25. martā, Latvijā bija sēru diena. Daudzviet, arī mūsu novados, tika pieminēti 1949. gada masveida deportāciju upuri, uz Sibīriju izsūtītie iedzīvotāji.
Tā bija visplašākā nelikumīgā civiliedzīvotāju, tai skaitā bērnu, deportācija no Baltijas valstīm, ko izplānoja Maskavā, un izsūtītie un tiesātie šo dienu atcerēsies līdz mūža galam, uzsver Smiltenes novada politiski represēto personu nodaļas “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs Arvīds Kaupe.No Latvijas vajadzēja izsūtīt aptuveni 39 tūkstošus ļaužu, taču baisais plāns tika izpildīts ar uzviju, – piespiedu kārtā no savām mājām un viensētām uz attāliem PSRS reģioniem tika deportēti vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Daudzi savu dzimteni pēdējo reizi redzēja caur lopu vagona restēm.Arvīdu Kaupi kā 13 gadus vecu zēnu izsūtīja no Blomes pagasta “Kaupēm” uz Tomskas apgabalu kopā ar vecākiem, astoņus gadus veco māsu un vecmāmiņu. Oficiālo deportēšanas iemeslu viņš nezina joprojām, jo izsūtīšanas dokumentos pants nav norādīts. “Vecākiem piederēja Ulmaņa laika saimniecība ar aptuveni 12 hektāriem aramzemes. Viņi kā traki strādāja paši, palīgstrādniekus neizmantoja. Varbūt mūs izsūtīja tāpēc, ka tēvam lika organizēt kolhozus, bet viņš atteicās, jo uzskatīja, ka kolektīvā sistēma Latvijā nepastāvēs. Padomju vara ļoti baidījās no citādi domājošiem,” atceras A Kaupe.Vakar atceres pasākumos tika uzsvērts, ka tauta nedrīkst aizmirst savu vēsturi, lai traģiskās lappuses nenāktos atšķirt atkal, un šobrīd tas ir ļoti aktuāli, ņemot vērā tendenci pārzīmēt Eiropas karti.
