1949. gada 25. martā necilvēciskos apstākļos izvesto tautiešu piemiņai
Ilze Brice
CeļšIr zīda ceļš.Ir piena ceļš.Ir maizes ceļšuz lizes vecā krāsnī.Bet baltais lielceļš,kas pie senču mājām,kur bērnu dienāsbasām kājām gājām,ir visumīļākais.Tur gājām, vēl nezinot,ka bijis ir jauJēzus Krusta ceļš.Vēl nezinot, ka būstik baisais sliežu ceļš uz Sibīriju.Un nezinot, ka arīasarām pār tautasvaigu ir savs ceļšTik bezgalīgs…Un sastindzis uz lūpāmjautājums – KĀPĒC?
Elīna Kubuliņa-Vilne
Saruna par pavasari– Kad pavasaris būs,Vai atbildēt to vari?Un, māmiņ, kā laiZinu, vai esamSagaidījuši viņu?– Dēliņ, tad pavasaris būs,Kad bērni puķes plūksUn bites medu sūks,Kad lietus peļķes liesUn ledus upēs skries.Tad pavasaris būs,Kad saule sejā smiesUn zāle paaugsies,Kad aukstums apstāsiesUn daba modīsies.Uz jautājumu tavuEs centos atbildēt,Un tagad, dēliņ, iesimPirmās sēklas sēt.
Par baltoStarp baltām sniega Kupenām maijā apmaldījos.Šis sniegs navNedzīvs un auksts,Šis sniegs gaisīgi smaržoUn nepārtraukti plaukst.Baltās spirejasAicinoši vējā šūpojas,Baltie ceriņi dāvāLaimītes bezgala daudz,Baltie jasmīniReibinoši tuvāk sauc,Balto kreimeņu zvaniņusNaski apciemo bites,Baltie ievu ziedi maniAtmiņu šūpulī ienes,Ar baltajiem ābeļu ziediemBalti tauriņi sarunājas,Baltajos ķiršu ziedosBaltā melodija Nekad neapstājas.Baltām ziedlapiņāmNoklāta taka ved Mani atkal mājās.
Baiba Jaunzema
• • •Dienā palaidām savus sapņusmākoņu pļavās, lai ganās.Palaidām, lai cauru dienupa mākoņiem tie klejo.
Noāvām kājas tiem pavisam basas,jo mākoņi pilni – mākoņu rasas.
Naktī palaidām savus sapņuszvaigžņu spietos, lai ganās.Palaidām, lai cauru naktistarp zvaigznēm tie dejo.
Apāvām kājās tiem pastalas baltas,Lai zvaigznes neliekas tik tālas un saltas.
Un nu vairs nezinām,kur ir mani, kur tavi sapņi?Visapkārt vien ilūzijas,vieni vienīgi māņi.
Nu mūsu sapņi tā sasaistīti,viens otru sev tik cieši klāt turēja,nebija tiem starpā ne mazākā vēja.Nu viens otram dzīvoja, piederēja.
Nu tiem ir sava brīve,Nu tiem ir sava dzīveAr basām vai apautām kājāmTālu prom no savām mājām.
Mums jauni sapņi nu jāsapņoun nedrīkstam laist tos ganos,Jāraugās, lai tie kļūst īstikā dzīve, ko mīli ne nīsti.
• • •Tas zaļais ir tas dzīvīgums.Tas īstais gribasspēks,Kas nopļautai zālei liekIkreiz no jauna dīgt. Zeme.Ūdens.Saule.Gaiss. Tas ir viss,Kas tam ir vajadzīgs! Vai tā nevaram arī mēs? -Lai augtu un dzīvotuMūsu vājās miesāsSpēcīgas dvēseles? Zaļa zeme zem mums.To neaizklāj neviens mākonisUn skats visapkārt pasakains. Zaļš un dzīvs ir viss ap mums,Kad atvērts prātsUn vesels dvēseles mājoklis.
